Kad no rīta ienācu virtuvē, Emīlija, ļoti laimīgi murrādama, sēdēja blakus visai saņurcītam līķītim un lika man īgni nodomāt, ka daba nebūt nav viņpus laba un ļauna, bet dziļi iekšā ļaunajā - ar savu rafinēti bezkaislīgo nežēlību, kurai liek runāt caur visām dzīvajām būtnēm, viņu hormoniem un instinktiem, jā, jā, arī caur mani. Tad es uzvilku gumijas cimdus, atvēru logu un izsviedu līķīti ārā - lai iekļaujas barības ķēdē.