Kurvjzieža kontemplācijas

Ar skaudību lasu Jūsu visu ierakstus par mākslas baudījumiem un tā vien izjūtu vēlmi norādīt, ka šoruden man nespīd apmeklēt nekādus kinoseansus, teātra izrādes, grāmatu atvēršanas, izstāžu atklāšanas, dzejas un prozas lasījumus vai ko līdzvērtīgu - un nevis tāpēc, ka es būtu neatgriezeniski pārvērtusies trulā radījumā bez mazākajām garīguma pazīmēm un cerībām reiz kļūt par kulturālu cilvēku, bet gan tāpēc, ka ik darbadienas vakaru (izņemot dažas piektdienas) sēžu lekcijās. Vairumā gadījumu - no 16:30 līdz 21:30.
Bet tas izklausītos pēc taisnošanās, tāpēc neteikšu neko.

Argumenti tikpat kā nekad nav derīgi, lai pārliecinātu otru cilvēku. Tie, iespējams, lieti noder, lai savu pārliecību balstītu un stiprinātu - tā arī visas retorikas misija.
Jo, raugi, cik bieži gan mums gadījies pat tajos strīdos, no kuriem kā uzvarētāji izejam, atstāt pretinieku ne tik vien kā aizbāztu muti un pagurušu, bet savus uzskatus mainījušu?
Un vispār - kā reiz teicis vecais, viedais Lampedūza - ir labi atstāt cilvēkiem viņu maldus.

Nu, ja!