Kurvjzieža kontemplācijas

Esmu mazliet nervoza.
Pēc četrām dienām vēlēšanas, cerams, neievilksies vairāku nedēļu ņemtnē kā pērn. It kā jau ierasts, bet allaž drusku tramīgi.
Pēc divām nedēļām un bišķi - Ārkārtīgi Svarīgā Konference. Var minēt trīs reizes, cik man uzrakstīts no referāta. Turklāt man būtu aktīvi jāpiedalās organizēšanā, bet ikreiz, kad metos kaut ko darīt, izrādās, ka viss jau ievirzījies mazliet citādi, un tas, ko es grasījos, nemaz nav jādara.
Visbeidzot - ta-dammm! - pēc trim nedēļām man, iespējams, (joprojām tikai iespējams). Jādodas uz Kolumbiju. Vispirms uz Helsinkiem, tad uz Kolumbiju. Tikpat kā bez naudas, pavisam bez spāņu valodas zināšanām, ar guļammaisu, mazu vārdnīciņu (ja mausoons aizdos) un kādu Markesa romānu padusē.
Starp citu - tie, kas bijuši Dienvidamerikā - cik nopietni jāuztver ieteikums potēties pret dzelteno drudzi? Vakcinācijas portāls mani apšķebināja ar savu propagandu, ka jāpotējas pret visu, krītošus ķieģeļus ieskaitot, ikreiz, kad izej no mājām, un viņiem es neticu.
Bet, ja es tur tiešām aizbraukšu, man noteikti gribēsies uz džungļiem arīdzan.

Un vēl - tās Kolumbijas sakarā man nepieciešama ticama leģenda mātei. Man ir aizdomas, ka, ja teikšu patiesību: "Mēs ar draudzeni, kurai arī nav regulāru ienākumu, dzērām vīnu un, kad otrā pudele gāja uz beigām, nopirkām lidmašīnas biļetes - gandrīz netīšām", viņai kļūs slikti ar sirdi.