Kurvjzieža kontemplācijas

Nezinu, vai dzīves ceļš ir pusē nostaigāts (varbūt 3/4, varbūt 2/5, varbūt visi 99%, tpu, tpu, tpu!), bet jūtos es visnotaļ attapusies kādā bieza meža vidū, kur cecemušas spindzēdamas lido un taciņas nav nevienas. Nē nu, neko jau - vismaz apkārtne skaista.

Studenta dzīves ēnas puses ir jaunības kaitīgo ieradumu atgriešanās, nopļaujot manus rūpīgi diedzētos veselīga dzīvesveida asniņus. Piemēram, šovakar desmitos mani varēja vērot skrienam pa Rīgas centru ar hotdogu zobos. Jā, protams, čakla mātesmeita būtu paņēmusi uz lekcijām līdzi kārbiņā tvaicētu vistas fileju ar brokoļa rozeti vai ko līdzīgu, ko starpbrīdī apēst sieviešu tualetē virs izlietnes. Vai arī iedvesusi sev, ka pēc plkst.15:00 ēst negribas līdz nākamās dienas rītam. Vai iemācījusies pārtikt no prānas, no fotosintēzes, no mīlestības pret visu dzīvo, galu galā!
Jā, un ņemot vērā, ka vēl neesmu aizmigusi, rīt visticamāk sešos piecelties, lai dotos skriet, nespēšu.
Pasaule ir sadevusies rokās, lai es kļūtu (un paliktu) resna, veca un neglīta!