![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pievēršoties jautājumam par panākumiem un to sasniegšanas metodēm, mani nedaudz izbrīnīja atbildētāju noklusētais pieņēmums, ka visi ir vienojušies, kas gan šie panākumi ir.
Te nu, lūk, manuprāt ir būtiskākais - ko katrs saprot ar panākumiem. Ja panākumi akadēmiskajā vidē nozīmē, ka studenti ar prieku nāk uz tavām lekcijām un tev pāris reizes gadā ir nozīmīgas zinātniskas publikācijas, tad - jā. Ja tas nozīmē garantētu piekļuvi grantiem, lai veiktu pētījumus a'la "Peldkostīmu modes dinamikas tendences piecu gadu laikā Akapulko pludmalē, balstoties uz personiskiem novērojumiem" ((c)Umberto Eko), angažētas izdevniecības, kas publicēs jebkuru tavu grāmatu, ietekmi un amatus augstskolās un zinātniskos institūtos, tad - visticamāk nē.
Analogi par baznīcu. Ja panākumi nozīmē ka tu esi ļaužu mīlēts draudzes gans, pie kura plūst laba vārda izslāpušu grūtdieņu straumes, tad - jā. Ja tas nozīmē turīgu dzīvi un augstus amatus - diez vai.
Respektīvi, ja panākumi jebkurā jomā tiek mērīti ar gandarījumu par padarīto darbu, uzskatu, ka mierīgi var iztikt bez kāda konflikta ar sirdsapziņu. Ja panākumi nozīmē daudz naudas, slavu, varu un pagodinājumus, tad jebkurā jomā jārēķinās ar sīvu un ne vienmēr godīgu konkurenci, kurā bieži vien uzvarēt iespējams, tikai kādus principus upurējot.
Tieši tāpat kā būšana mikrorajona labākajam flīzētājam prasa vien talantu un darbu. Lai kļūtu par mikrorajona vislabāk apmaksāto flīzētāju, iespējams, jānovāc no ceļa konkurents. Un to var panākt ar iebaidīšanu, baumošanu, mērķtiecīgu dempingu utt., utt.
Kristieši mūsu vidū to sauks par iedzimto grēku, darvinisti - par primātu uzvedības dabisko programmu. Man, godīgi sakot, ir vienalga. Esmu pietiekamā mērā esenciāliste, lai nenosodītu nevienu, kurš pārkož kaimiņa rīkli banāna, cepeša, mātītes/tēviņa, sarkana paklāja vai kā tamlīdzīga vārdā. Tāda nu reiz ir cilvēka daba. Tikai neesmu pārliecināta, ka ikviens tieši ar šo banānu, cepeti, mātīti/tēviņu, sarkano paklāju saprot panākumus.
Un ar sirdsšķīstību tam nav nekāda sakara!
Te nu, lūk, manuprāt ir būtiskākais - ko katrs saprot ar panākumiem. Ja panākumi akadēmiskajā vidē nozīmē, ka studenti ar prieku nāk uz tavām lekcijām un tev pāris reizes gadā ir nozīmīgas zinātniskas publikācijas, tad - jā. Ja tas nozīmē garantētu piekļuvi grantiem, lai veiktu pētījumus a'la "Peldkostīmu modes dinamikas tendences piecu gadu laikā Akapulko pludmalē, balstoties uz personiskiem novērojumiem" ((c)Umberto Eko), angažētas izdevniecības, kas publicēs jebkuru tavu grāmatu, ietekmi un amatus augstskolās un zinātniskos institūtos, tad - visticamāk nē.
Analogi par baznīcu. Ja panākumi nozīmē ka tu esi ļaužu mīlēts draudzes gans, pie kura plūst laba vārda izslāpušu grūtdieņu straumes, tad - jā. Ja tas nozīmē turīgu dzīvi un augstus amatus - diez vai.
Respektīvi, ja panākumi jebkurā jomā tiek mērīti ar gandarījumu par padarīto darbu, uzskatu, ka mierīgi var iztikt bez kāda konflikta ar sirdsapziņu. Ja panākumi nozīmē daudz naudas, slavu, varu un pagodinājumus, tad jebkurā jomā jārēķinās ar sīvu un ne vienmēr godīgu konkurenci, kurā bieži vien uzvarēt iespējams, tikai kādus principus upurējot.
Tieši tāpat kā būšana mikrorajona labākajam flīzētājam prasa vien talantu un darbu. Lai kļūtu par mikrorajona vislabāk apmaksāto flīzētāju, iespējams, jānovāc no ceļa konkurents. Un to var panākt ar iebaidīšanu, baumošanu, mērķtiecīgu dempingu utt., utt.
Kristieši mūsu vidū to sauks par iedzimto grēku, darvinisti - par primātu uzvedības dabisko programmu. Man, godīgi sakot, ir vienalga. Esmu pietiekamā mērā esenciāliste, lai nenosodītu nevienu, kurš pārkož kaimiņa rīkli banāna, cepeša, mātītes/tēviņa, sarkana paklāja vai kā tamlīdzīga vārdā. Tāda nu reiz ir cilvēka daba. Tikai neesmu pārliecināta, ka ikviens tieši ar šo banānu, cepeti, mātīti/tēviņu, sarkano paklāju saprot panākumus.
Un ar sirdsšķīstību tam nav nekāda sakara!