Kurvjzieža kontemplācijas

Kad šorīt skraidelēju pa Grīziņkalnu, tur viena meitene kalna galā meditēja lotosa pozā. Tas, protams, man atsauca atmiņā visus manus nesekmīgos mēģinājumus kādreiz ielauzīt savas kājas tiktāl, lai arī tā varētu. Nez, to vispār iespējams uztrenēt, ja cilvēkam daba ir devusi Ļoti Īsas gūžu locītavu saites - piemēram, ja es vienkārši apsēžos uz grīdas un sakrustoju kājas pie potītēm, t.s. "vieglajā pozā" man ceļgali teju ne duras padusēs, un tā tas bijis vienmēr, arī jaunībā, pusaudzībā un bērnībā, kad lokanība kopumā bija ievērojami labāka? Esmu ar zināmu devu skaudības vērojusi, kā mausoons relaksēti apsēžas un sakrusto kājas sev klēpī ar tādu pat vieglumu kā rokas uz krūtīm, un skaidrojusi to ar iedzimtu patoloģisku locītavu stāvokli.:) Taču ir jogotāji, kas apgalvo, ka uztrenējušies no tikpat stīviem sākotnējiem dotumiem kā manējie.
Ij nezinu, ko domāt.

Šis ir ļoti smaržīgo puķu gadalaiks. Tā dobe pie Pāvila baznīcas vienkārši gāž no kājām.