Kurvjzieža kontemplācijas

Vispār man šķiet, ka darba tikuma pamatā ir neirožu sublimācija un cilvēka bailes palikt aci pret aci ar savām izjūtām un domām. Čakli kā bitītes, skudriņas un citi nepatīkami posmkāji ļaudis kļūst, kad paši sev šķiet garlaicīgi vai nemīļi.
Darbs - vismaz man, kas ne no insektiem, bet primātiem vārdā sliņķi cēlusies - ir tikai līdzeklis, nepieciešamais ļaunums, kas jāpārcieš, ja citādi nevar. Vajag nomaksāt rēķinus, vajag paēst un apģērbties, lūk, arī noteiktu stundu skaitu nākas sakost zobus, atteikties no sevis, kļūt par instrumentu citu gribas īstenošanai, tas ir tas apjūsmotais darbs.
Ja es būtu pietiekami atjautīga, lai spētu sevi nodrošināt citā legālā veidā, es nestrādātu ne stundu, to nu es zinu skaidri.

Kamēr ieskrēju tualetē, pačurāju un pēc tam vannasistabā nomazgāju rokas, KĀDS ir izvilcis man no somas maisiņu ar vistu sirdīm, pārplēsis, uztaisījis pār visu gaiteni asiņainu sliedi un beigās vienu sirdi iesviedis manā sporta kurpē.

Domājot par hobijiem, kuriem es labprāt nodotos, ja man būtu pietiekami daudz laika, kas nebūtu jāizšķiež naudu pelnot, - saraksta augšgalā noteikti ir daiļliteratūras tulkošana.
Raugi, birokrātisku un tehnisku tekstu tulkošana man riebj, es droši vien nespētu paskatīties pat uz Petrarkas sonetu, ja to kāds būtu izdrukājis uz veidlapas. Taču urbties svešas valodas metaforās un frazeoloģismos, pārvarēt teikumu konstrukciju mežģījumus, meklēt adekvātus atveidojumus vārdu spēlēm - tā ir nogurdinoša un neizsmeļama bauda, tā viņš ir, Svētais Hieronīm, Tu taču zini!