Kurvjzieža kontemplācijas

Reizēm pietiek ar vienu sīku aizvainojumu vai vilšanos, lai liktos, ka dzīve drūp pa ķieģelītim vien, un drīz tu stāvēsi kūpošu putekļu apņemtā bedrē, norītiem smilkstieniem pilnu vēderu un sausi sāpošām acīm, mēģinādama sev un citiem iegalvot, ka neko jau nevajag, un nevajadzēja arī pirms tam.
Gan jau tikai uzkrājies pēdējo diennakšu nogurums, zināmais stāsts par pēdējo salmiņu uz kamieļa muguras.

Un vispār - vairums manu nebūšanu visticamāk ceļas aiz tam, ka esmu iemācījusies vai iemācīta uzskatīt diskomfortu par normālajiem un pareizajiem dzīves apstākļiem, tāpēc labsajūtai gandrīz vienmēr piejaucas vainas apziņa - ja ne par ko citu, tad vismaz par netīru māju, - vai trauksmaina pārliecība, ka tas jau nav uz ilgu, "pēc šitādas zviegšanas nāks liela raudāšana", un vispār, un vispār.

Ciešanas -> nocietināšanās -> cietoksnis.

Manā nekrologā būs rakstīts "Viņa bija ērta kā čība. Tas ir labākais, ko par sievieti var pateikt." Bet es, sēdēdama uz mākoņa maliņas ar pilnu glāzi vermuta, šausmīgi sarkšu un centīšos neskatīties Bovuāras virzienā.