Kurvjzieža kontemplācijas

Pēc trīsarpus stundām jānolasa referāts par Huserlu, man joprojām nav ne rindiņas, nav ideju, nav saprašanas, ko darīt.
Ir blāķis nekomentētu, savstarpēji nesaistītu autora citātu, kaut kādi bezsakarā iekopēti fragmenti no sekundārās literatūras un izmisīga vēlme nošauties.
Drīkst, es tā vietā noskriešu atkal 10 kilometrus? Nu labi, 12?

Viena īstena pakaļdiena! Bet varbūt vēl dažās stundās kas labosies?

Savādi, ka ar visu manu haotiskumu, spontanitāti un mūžīgajām improvizācijas tieksmēm, lai spētu produktīvi darboties, man vienmēr nepieciešams PLĀNS. Vēlams, verbalizēts PLĀNS. Diez vai es spētu izkāpt no gultas, ja pirms tam sev nenoskaitītu turpmāko pieturas punktu secību: tualete, virtuve, kaķbarība, piens, kafija, darbistaba, atvērt logu...
Tā arī nogulētu visu dienu, nespēdama nekam saņemties.
Un vēl - man ārkārtīgi patīk svītrot visādus paveiktos darbus no sarakstiem. Dievinu.