Kurvjzieža kontemplācijas

Lūk, atzīšos, ka man šķiet bezgala slikts stils rakstīt oriģināl(?)rakstībā personvārdus un citus īpašvārdus, kuru rakstība latviešu valodā ir sen nostiprinājusies un tiek visnotaļ plaši lietota. Labi, es varu pieņemt, ka cilvēks ir lingvistisks nejēga un nekādi nespēj izdomāt, kā latviskot kāda mazpazīstama Parīzes konditora vārdu un tāpēc uzraksta, ka gardās bulciņas viņam servējis Jean Maurice Clement, kurš dzimis tālajā Saint-Denis ciemā. Piedosim viņa muļķību, kas gan šķiet absurda, jo, spējot saglabāt atmiņā rakstību, vajadzētu būt priekšstatam arī par izrunu. Bet tam, ka kāds ir dzīvojis absolūtā informācijas vakuumā un ne reizi nav redzējis latviski nodrukātu Briseles, Džima Morisona, Sāras Džesikas Pārkeres, Viktora Igo vai, nezinu, Neapoles vārdu, es noticēt nespēju. Un, kā jau parasti, saskaroties ar neizprotamo un nepieņemamo vienuviet, topu nikna. Un gribu šādu rakstītāju nosaukt visādos viņa intelektam neglaimojošos vārdos.

Šodien uzzināju, ka man tie desmit kilometri tomēr svētdien būs jāskrien. Biju jau klusībā šo ieceri apbedījusi un nolēmusi veģetēt tālāk, juzdamās veca, slinka, tizla un nespējīga.
Taču, tā kā man ir DRAUGI, būšu spiesta skriet - lēnītēm un piesardzīgi, pa ceļam apdzenot visus elektrības stabus un luksoforus, varbūt pat kādu grūtnieci 38.nedēļā...
Sasodīts, pat nezinu, vai tagad vajadzētu steigšus doties ārkārtas treniņskrējienā vai līdz startam atlikušo laiku veltīt miegam, vitamīniem un stimulatoru rīšanai?
Jā, un smuku skrienamo šortu arī man vēl nav.

Starp citu, šodien ir pionieru organizācijas dzimšanas diena.