Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar skrēju pa Ziedoņdārzu (skriešana nožēlojami pamesta novārtā, nudien nezinu, cik stundās tos 10 kilometrus svētdien notipināšu, bet ne jau par to es te gribēju īdēt)un jo ilgāk es skrēju, jo stiprāk smaržoja pēc vīstošām ievām un plaukstošiem ceriņiem, un maija debesis tādas pašas kā bērnībā, un tā vien likās, ka jāgaida skolas brīvlaiks, jālasa Dimā romāni un jāpulsē kaut kādu brīnumainu piedzīvojumu nojausmās, un tad es skrēju vēl un vēl, un izdomāju, ka pulsēt brīnumainu piedzīvojumu nojausmās tagad taču var vēl labāk, jo tas ir tīrais aizspriedums, ka sievietēm pēc 30 brīnumaini piedzīvojumi negadās vai gadās reti, īstenībā tie gadās biežāk nekā bērnībā, nu, tur atnāk Azazello un notirgo pretgrumbu krēmu, lai velns tevi var paraut un vēl visādas dīvainas lietas, un vispār pasaule tagad ir daudz mīklaināka, biedējošāka un valdzinošāka nekā bērnībā ar "Grāfu Monte Kristo" vasarnīcas bēniņos tupot, un tad es visu biju tā sadomājusi un apmieināta skrēju mājup.

Dzīvnieku slimošanas man liek justies bezpalīdzīgai un nekam nederīgai.

Līdzko pilnmēness būs pāri, salauzīšu kadiķus un pīlādžus, apstaigāšu visas apkārtējās katoļu un pareizticīgo baznīcas, ūdeni smeldama un sveces pirkdama, pēc tam skaitīšu ij pātarus, ij Šmita vāktos buramvārdus, vilkšu lietuvēnu krustus uz stenderēm un logu rāmjiem, spraudīšu adatas sliekšņos, kvēpināšu, laistīšu un ņemšos - lai tak skrien raganas šķērsu gaisu, lai skauģiem pumpas mēles galā un lai visi lāsti ņemas nost.
Lūk šitā gan!