Kurvjzieža kontemplācijas

Man ļoti patīk, ar katru dienu vairāk patīk doma, ko reiz paudis, šķiet Lampedūza (un ko es izlasīju visticamāk pirms dažiem gadiem "Rīgas Laikā") un kas manā atmiņā saglabājusies aptuveni kā "Nav labi atņemt cilvēkiem viņu maldus".
Jo aizvien biežāk nākas noprast, ka jebkurā diskusijā visstingrākie un filigrānāk savērptie argumenti (balstīti pamatīgi izpētītos faktos un tā tālāk) ļauj vienīgi nostiprināt paša argumentētāja pārliecību, nevis ietekmēt oponentu.
Un vispār - kam gan mums vajadzīgs pārliecināts, sakauts un pazemots oponents?

"Ja tu mani patiešām mīlētu, tu nespētu noskatīties, kā es ciešu, sirdssāpes manos vaidos aizkustinātu arī akmeni tavās krūtīs, un vispār - neviens, kam daba dāvājusi gan jutekļus, gan spriestspēju, nespētu atteikt ŠĀDĀM žēlabām un ŠĀDĀM acīm!"
Emīlija ir simtprocentīgs kaķis un simtprocentīga sieviete, manipulēt viņai ir tikpat dabiski kā elpot.
Es esmu tikai sieviete, atsaku un pati ciešu.
Bet nevar laist laukā melnu kaķi melnā naktī. Kurš tad celsies laist viņu iekšā, kad klauvēs rasā samirkušām ķepām pie rūts? Un kā tad sapratīs, ko vispār ielaiž iekšā - nosalušu tumsas piku vai mazu lietuvēnu Olivera Tvista paskatā?
Tie vaidi, tās pilnmēnešu acis, tā lūdzošā murrāšana...
Ak, ja es tā mācētu!