Kurvjzieža kontemplācijas

Stiepšanās pēc skrējiena ir Milzu Spēks. Par vakardienas 2h (apmēram 15 km, es ceru) pārskrējienu atgādina vien ieraksts skriešanas blociņā. Kāju muskuļi izliekas, ka neko neatceras un šodien gatavi atkārtot.

Japāna šobrīd man liek domāt par to gandrīz cildeno traģisko patosu (ak, sakuras zieda īslaicīgums!), kas allaž saviļņo cilvēku prātus seismisko aktivitāšu apdraudētas zemes apmeklējot. Armēnijā, tas bija jo jūtams, mazliet arī Sicīlijā ap Etnu. Dzīve, kas jau piedzimstot pakļauta riskam, ka kādā brīdī, kad to, iespējams, vismazāk vēlēsies, tevi var aprīt satrakojusies zeme vai ūdens.
Un pavisam cits patoss piemīt mūsu rimtajai, melanholiskajai dzīvei, plakanā, vēsā un pilnīgi pasīvā zemē, kur reti gadās piedzīvot gadsimtu bez kara, bet klimats, agrāk tik uzticamais tuberkulozes sabiedrotais, ik gadu iedzen depresijā vai alkoholismā - visbiežāk gan abos - pūli pēc pūļa.