Kurvjzieža kontemplācijas

Šorīt mani pamodināja ļoti skumīgas pārdomas par dzīves īslaicīgumu. Neatceros, kā sapņa sižets uz to uzvedināja - sapnī bija kaut kas par vasaru un sauļošanos - taču es skaitīju desmitgades, cik vēl sanāktu nodzīvot, ja atmetam pēkšņas slimības, autoavārijas un citus nelaimes gadījumus, salīdzināju katru no šīm potenciālajām desmitgadēm ar to, kas bija starp 20 un 30 gadu vecumu (nez kādēļ šķiet arvien īsāka), domāu, cik maz laika, cik daudz vēl jāpagūst, un grimu aizvien dziļāk frustrācijā, līdz beidzot tāda galīgi nofrustrējusies pamodos.
Dīvainā kārtā pēc pamošanās visi skumjie aprēķini kaut kur atkāpās un es sāku prātot, vai tiem nevarētu būt fizioloģiski cēloņi, nu tur traucējumi vairogdziedzera vai olnīcu funkcijās, piemēram. Vai ziemišķais D vitamīna trūkums galu galā. Neko neizprātoju, jo fizioloģijā sajēdzu vēl mazāk kā universālajā smeldzē par visa pastāvošā nīcīgumu.
Laikam jādodas skriet. Ilgāk nekā vakar.

Bet varbūt speķmaizes ir tās, kas mani dara tik skumīgu?

Skriet bija īstenais Wīii. Un jāatzīst, ka tagad ir daudz labāk. Esmu gatava lielām porcijām Kanta un Fuko.