![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nesen iedomājos, kā ceļojumi ietekmējuši manas garšas kārpiņas - galu galā ar mēli uztveramā faktūru, temperatūru un garšas kombināciju pasaule manā dzīvē ir gandrīz tikpat nozīmīga kā redzamā, dzirdamā un ādas atpazītā.
Jau kādu laiku dzeru kafiju ar pienu - tai ir Vidusjūras piekrastes garša. Tie ir agrie Korsikas un Sicīlijas rīti, kad tevi, zem klajām debesīm guļošu, modina neprātīga gaisma, liecinādama, ka tuvāko stundu laikā atnāks svelmains karstums, pārāk barojošs un stiprs īstai apetītei. Pat tagad, sešos no rīta, jau ir par karstu kādām tur latviskām vai britiskām ceptu olu brokastīm, nav nekāda rasaini miglainā miegainuma, ko kliedēt ar melnu un rūgtu možuma malku. Ir skaisti, ir karsti, kuņgis brēc pēc viegli gremojamu kaloriju porcijas, kas noderēs līdz pat siestai, un tu atsmaidi oficiantam un pasūti lielo latte vai kapučīno ar viegliņu, bet treknu kruasānu.
Tāpat Vidusjūra man iemācīja pazīt raudenes un bazilika garšu, salātus ar olīveļļu un citronsulu, uz restēm grilētas zivs fileju, aitas sieru no zemnieka mājām, vītinātu šķiņķi un neganti smirdīgās desas ar sāls garoziņu. Manos pašas kulinārajos eksperimentos tā ienesa tieksmi barokālā neprātā eksperimentēt ar garšvielām salātos, apslacīt visu ar citronsulu un cept krāsnī lasi. Tagad par laimi esmu iemācījusies sevi iegrožot līdz kādām nosacītām gauzmes robežām.
Savukārt Kaukāza zemes man atklāja ne tikai kinzas burvību - līdz savam pirmajam Gruzijas ceļojumam es kā jau vairums latviešu uzskatīju, ka "tas draņķis garšo pēc blaktīm" - bet arī iemācīja gurķu-tomātu salātus pavisam bez mērcēm, iemācīja ceptu gaļu bez marinēšanas un tikpat kā bez garšvielām, iemācīja sālītu sieru un mazītiņas pārsaldas turku kafijas, autobusu gaidot.
Patiecoties Turcijai, es zinu, ko nozīmē cepti dārzeņi un kāpēc Dievs savā visvarenībā un bezgalīgajā žēlastībā dāvājis mums tik daudzas piparu šķirnes, ko nozīmē patiesi intensīvs saldums un kas ir granātu mērce.
Savādi - kaut gan turku virtuve man sagādājusi visvairāk prieka no visām, savā ikdienā no tās esmu ieviesusi vismazāk
Jau kādu laiku dzeru kafiju ar pienu - tai ir Vidusjūras piekrastes garša. Tie ir agrie Korsikas un Sicīlijas rīti, kad tevi, zem klajām debesīm guļošu, modina neprātīga gaisma, liecinādama, ka tuvāko stundu laikā atnāks svelmains karstums, pārāk barojošs un stiprs īstai apetītei. Pat tagad, sešos no rīta, jau ir par karstu kādām tur latviskām vai britiskām ceptu olu brokastīm, nav nekāda rasaini miglainā miegainuma, ko kliedēt ar melnu un rūgtu možuma malku. Ir skaisti, ir karsti, kuņgis brēc pēc viegli gremojamu kaloriju porcijas, kas noderēs līdz pat siestai, un tu atsmaidi oficiantam un pasūti lielo latte vai kapučīno ar viegliņu, bet treknu kruasānu.
Tāpat Vidusjūra man iemācīja pazīt raudenes un bazilika garšu, salātus ar olīveļļu un citronsulu, uz restēm grilētas zivs fileju, aitas sieru no zemnieka mājām, vītinātu šķiņķi un neganti smirdīgās desas ar sāls garoziņu. Manos pašas kulinārajos eksperimentos tā ienesa tieksmi barokālā neprātā eksperimentēt ar garšvielām salātos, apslacīt visu ar citronsulu un cept krāsnī lasi. Tagad par laimi esmu iemācījusies sevi iegrožot līdz kādām nosacītām gauzmes robežām.
Savukārt Kaukāza zemes man atklāja ne tikai kinzas burvību - līdz savam pirmajam Gruzijas ceļojumam es kā jau vairums latviešu uzskatīju, ka "tas draņķis garšo pēc blaktīm" - bet arī iemācīja gurķu-tomātu salātus pavisam bez mērcēm, iemācīja ceptu gaļu bez marinēšanas un tikpat kā bez garšvielām, iemācīja sālītu sieru un mazītiņas pārsaldas turku kafijas, autobusu gaidot.
Patiecoties Turcijai, es zinu, ko nozīmē cepti dārzeņi un kāpēc Dievs savā visvarenībā un bezgalīgajā žēlastībā dāvājis mums tik daudzas piparu šķirnes, ko nozīmē patiesi intensīvs saldums un kas ir granātu mērce.
Savādi - kaut gan turku virtuve man sagādājusi visvairāk prieka no visām, savā ikdienā no tās esmu ieviesusi vismazāk