Kurvjzieža kontemplācijas

Divpadsmitā nedēļa. Desmitā no beigām. Tas nozīmē, ka nākamā būs devītā, pēc tam - astotā, pēc tam - septītā, pēc tam - sestā...
Šī nav elle, šī ir šķīstītava.

Nez, kā būtu ieaudzēt podiņā uz ķēķpalodzes baldriāna krūmiņu? Pašai pret naktspamašām un māsiņām Brontē dzimšanas dienas svinēt.
Aizbraukt uz kādu slīkšņainu vietu un izrakt.

Pirms kāda laiciņa te manīju ļaudis žēlabojamies, ka tai zviedru zemē gan labi, tur rozes vēl ziedot kā paradīzes dārziņā. Tik pie mums tie negantie rudeņa vēji visu daili nomaitājuši. Lūk, un tagad ar pilnu atbildību varu apgalvot, ka:
vakar, 24. oktobrī, pati savām acīm redzēju rozes ziedam Ziedoņdārzā, tai dobītē, kam "Keune" plāksne klātpielikta, kā arī pie Pāvila baznīcas sānu ieejas, tās, kas no Deglavielas puses;
šodien, 25.oktobrī, ziedoša mežroze tika novērota Alberta laukumā, bet bariņš dārza rožu - kanālmalā, pretim LU centrālajai ieejai.
Cerību spārnota traucos cauri Vērmaņdārzam, bet tur gan visas rozes bija nocirptas. Toties rožu dobē mētājās viens no restaurācijā pabijušajiem lauvām - dzeltens kā hepatītiķis.