Kurvjzieža kontemplācijas

Iznācu no mājām, noskurinājos, saņemdama slapju vēju taisni sejā, paskatījos, kā saule lēni rāpjas debesīs – kā uz darbu vilkdamās. Tad sāka slīpi līt un nācās atvērt lietussargu. „Visu vasaru bija saule un lietus, te kopā, te atsevišķi, bet varavīksni tā arī nesanāca ieraudzīt,” skumīgi nodomāju un sāku dungot pantiņu par „dark and empty sky” – nu, ziniet, no tās Boba Dilana dziesmiņas, kas domāta dziedama mīļotā burunduka bērēs kārtīgi uzlāpījušos sētas zilīšu kompānijā, tā lai visi var saķerties un, priecīgi līgodamies, maurot: „...not the end, not the end...”
Un tad es paglūnēju no lietussarga apakšas, un – voila! – tur viņa bija. Debesis vairs galīgi nebija ne dark, ne empty, gandrīz tieši virs manas galvas bija izliekusies varavīksne. Vietām padzisusi un saplūdusi ar mākoni, bet pavisam īsta un nepārprotama. Derības un cerības zīme. Ienāca prātā, ka varbūt ir īstais mirklis vēlēties, lai Ieslodzījuma vietā kāds būtu paslēpis spridzekli, un sapieri to trīs dienas meklētu, bet tad sakaunējos un nolēmu vēlēties vienkārši izturēt vēl vienu dienu. Varbūt ar ne tik cieši sakostiem zobiem.