Pātaga švīkst, airi ceļas un grimst.
...un reiz pienāks sestdiena, mans telefons būs izslēgts, visas durvis cieši aizdarītas, logiem priekšā visbiezākie aizkari, un es gulēšu, gulēšu, gulēšu, un pat ja kāda spiedīga vajadzība mani pamodinās, es pēc tam atkal rāpšos gultā ar saldo apziņu, ka drīkstu gulēt, gulēt, gulēt...