Kurvjzieža kontemplācijas

Sestā ieslodzījuma nedēļa, sešpadsmitā no beigām. Atrēķinot brīvdienas un svētku dienas, sanāk, ka jāatsēž vēl 77 dienas. Varbūt 76, neesmu vēl īstā skaidrībā par Ziemassvētku nedēļu. Tās būtu 616 stundas. Nākot no mājām, rēķināju, kā saīsinātos kalendārie termiņi, ja varētu to visu atsēdēt bez pārtraukumiem - neiet vakaros un brīvdienās mājās, no diennakts laika atskaitīt tikai stundas, kas veltāmas gulēšanai un pārtikas iepirkšanai. Arīdzan nekas iepriecinošs, esmu spiesta atzīt.

Taču brīžos, kad neciešu savā Ieslodzījuma Iestādē, es laiku vadu ļoti jauki un saturīgi. Ar to nedomājot tikai tādas patīkamas nodarbes kā ēšana, gulēšana un kaķu bužināšana. Vakar, piemēram, gandrīz visu dienu filmējos. Un atklāju, ka kamera nebūt nedara resnu (vismaz mani, toč, ne), es pati sev kadrā ļoti patīku (īpaši, ja nav dzirdama balss), un, izrādās, es kustos un vaibstos tikpat manierīgi kā rakstu Cibā.
Bet kopumā - filmēties ir nogurdinošāk kā fotografēties. Ļoti jūtami nogurdinošāk.