Laika apstākļiem tomēr ir milzu ietekme - šodien es patiešām mīlu dzīvi (iespējams, jau otro dienu pēc kārtas), darbs mani nekaitina, daži veicamie darbiņi šķiet gandrīz interesanti. Un vispār - ne jau darbs ir tā ass, ap kuru virpināt savu dzīvi.
Ap mani ir sasodīti daudz jauku un interesantu cilvēku, daudz vairāk, nekā es būtu pelnījusi.
Bet, ja par tām skolas gadu atmiņām, ja, tad vienu brīdi - laikam ceturtajā klasītē, neatceros, vai visu gadu vai tikai vienu pusgadu - mums bija tāds drusku jocīgs krievu valodas skolotājs. Latvietis, studēja krievu filoloģiju. Viņš rakstīja dzejoļus - visādiem skolas pasākumiem arī, cik atceros. Vai bija ko publicējis arī ārpus skolas avīzes, nudien nezinu. Lūk, un viņam bija tāds jājamzirdziņš - atdzejošana. Stundās varēja dabūt labu atzīmi bonusā, ja atdzejoja latviski kādu no mācību grāmatas dzejolīšiem. Ja sanāca vienkāršs parindenis, tad četrinieku (tajos sensenajos laikos mums bija 5 ballu sistēma), bet, ja ar atskaņām, tādu pašu zilbju skaitu rindiņā un tādā pašā pantmērā - tad piecinieku.
Inteesanti, vai es joprojām spētu ko atdzejot? Kaut vai bērnu pantiņu? Toreiz man dikti patika.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
