Kurvjzieža kontemplācijas

Latvijas vēsturi nezina jaunieši, Latvijas vēsturi nezina cittautieši, ak, pat es pati – visnotaļ humanitāras ievirzes persona – tikai, stipri koncentrējoties, varu nosaukt dažas personības un notikumus, par kuriem zinu ko vairāk kā vien „reiz bija”. Un nevarētu teikt, ka Latvijas vēsturei veltītās stundas skolā un Universitātē būtu bijušas kā īpaši padarītas garlaicīgākas, salīdzinot ar t.s. pasaules vēstures kursu. Tomēr citu, - vismaz Eiropas – valstu pārciestie kari, valdnieku dzīves gadi un zemnieku dumpji iesēdušies atmiņā uz daudz stabilāku palikšanu. Un, domājot par iemesliem, pirmās nāk pretim bērnībā skatītās krāšņās kostīmfilmas un aizrautīgi lasītās lubenes. Nu, kā lai divpadsmitgadīga Dimā mīļotāja, nosēdējusi vakaru pie „Grāfienes de Monsoro” televizorā un līdz naktsvidum zem segas lasījusi „Askānio”, nezinātu par Burbonu un Valuā dinastijām? Un jau pēc krietniem gadiem desmit, reiz tapusi samulsināta ar pasniedzēja jautājumu par marāniem un moriskiem, izvilku no atmiņas dzīlēm Raidera Hegarda „Daiļās Margaretas” spilgtākās ainiņas un saglābu savu studentes godu. Taču, līdzko pievēršamies Latvijas vēsturei, hmm..., nu, jā – ir „Vella kalpi”, pateicoties kuriem, mēs zinām, ka 17.gadsimtā Rīga tika ierauta karā starp Poliju un Zviedriju. Ir „Melnā vēža spīlēs”, kas ļauj noprast, ka hercoga Jēkaba laikā galma ļaudis valkāja parūkas. „Rīgas sargus” kaut kā negribas pieminēt, taču, iespējams, ka, būtu es gadus 25 jaunāka, man tie darītu priekšstatu mazliet skaidrāku – nu, vismaz ļautu beidzot iegaumēt, ka cīņas pret Bermontu notika pēc nevis pirms Latvijas Republikas pasludināšanas 18.gadā, ko daudzi diemžēl piemirst.
Un tas arī viss. Pēc Rutku Tēva (kurš pats sevi par rakstnieku gan neuzskatīja) neviens nav pievērsies nedz Kalendāru nemieriem, nedz Ziemeļu karam, nedz bezgala daudzām citām ārkārtīgi valdzinošām vēstures epizodēm, uz kuru fona izspēlēt cilvēciskās traģēdijas, komēdijas un melodrāmas, vienlaikus neuzkrītoši iesējot jauniešu prātos gaduskaitļus, vārdus un terminus.
Žēl.

Paīdēšu, ka man ir iemetusies Nelāgā-Sajūta kaut kur galvas iekšpusē un izstarojas uz visām lordakteru kompetences vietām. Bet aptiekā par Pinosolu sākuši prasīt pāri pa diviem latiem. ZVĒRI! Jācer, ka vismaz balzams joprojām ir vecajās cenās, ek...

Un vēl man tik tikko pie kājām tapa nolikts aliču maiss, kas ir droša zīme - būs jāvāra tkemali! Šoruden atkal.

Nekas cilvēcisks kaķiem nav svešs, arī alkas lauzīt prātu pārdomās par neatbildamiem natūrfilozofiskiem jautājumiem. Raugi, brīžos, kad atrodos - ak, piedodiet jel frivolo atklātību - sava dzīvokļa tualetē, es aizvien biežāk piedzīvoju, ka Šarlote paver durvis un zibenīgi ielec man klēpī. Tad viņa atspiežas ar priekšķepām pret izlietnes malu un ārkārtīgi ieinteresēti vēro ūdenskrānu. Ja es krānu atgriežu, viņa ar ķepu patausta strūklu, pārliecinās, ka tas tiešām ir ūdens, un sāk pētīt izlietnes apakšmalu acīmredzamā pārliecībā, ka straumītei būtu jāparādās arī tur. Vairākkārt pasnaikstījusi galvu un ķepas, viņa pilnīgā neizpratnē nolec man no ceļiem un aiziet pa gaiteni, domīgi grozīdama galvu, kur starp rudi pelēkraibajām ausīm gandrīz taustāms virmo Mūžīgais Jautājums: Kur Paliek Krāna Ūdens? Taču jo drīz dzīvnieciņu pārņem skumīga apskaidrība, ka jo daudzas lietas kaķa prātam paliek mūžam slēptas un neatbildētas. Tad viņa aiziet uz virtuvi paēst vai iepļaukā Emīliju... Vārdu sakot, pievēršas sadzīvei. Gluži kā es, kad nedomāju par metafiziku vai ētiku.