Kurvjzieža kontemplācijas

Laimesmātei - cik nu es viņu pazīstu - allaž piemitušas dažas gauži maucīgas indeves. Piemēram, iekārtot tā, ka darbiņš, kas prieku dod, nekādi nedod pilnu klēti labībiņas. Vai arī - tad, kad tu dienām un naktīm lūdzies vispirms pēc Lielā Baltā Sapņa, pēc tam (ja jau reiz nekādi nav lemts!) - pēc Mazo Rozā Sapnīšu īstenojuma, un vēl pēc tam (ja nu nekā, nekā vairs nav atlicis!)- pēc niecīga gabaliņa dienišķās maizītes, šī neceļ ne ausu. Un tad vienā brīdī, kad tu vairs nekā nelūdzies, vien par mirstamkleitu domā, pār tevi pēkšņi nogāžas Lielais Baltais, pusducis mazo rozā, pāris kravas kastes maizes un vēl dažas ekstrāfigņas. Salikti termiņos un dažādos citos nosacījumos tā, lai būtu savstarpēji izslēdzoši.

Šķirstīju gruzīnu valodas mācību grāmatu un ievēroju, ka starp noderīgajiem sarunvalodas topikiem - nu, tur ēdiena pasūtīšana kafejnīcā, ārsta apmeklējums, iekārtošanās viesnīcā u.c - ir arī dialogs ar vētrainu atzīšanos mīlestībā (noslēdzas ar bildinājumu) un ne mazāk vētraina greizsirdības scēna nākamajā lappusē (noslēdzas ar paziņojumu "Mums labāk šķirties!").

Savukārt, grāmatās par Abasīdiem izlasīju, ka, lūk, kalifāta spožākie intelektuāļi un politiķi rakstīja ne vien dzejas un traktātus, bet arī pavārgrāmatas, jo kulinārija nebūt nav zemākā starp zinātnēm un mākslām.