Kurvjzieža kontemplācijas

Kad palasu Cibu, es vienmēr bišķi sagruzos - jūs visi man šķietat tādi smeldzīgi un nopietni, un tad es pati arīdzan topu smeldzīga un nopietna, bet, būdama arī dumja un garlaicīga, nekādi nespēju to tik skaisti formulēt, lai būtu vērts rakstīt...

Ne vienu reizi vien jau esmu to šeit rakstījusi, bet īstenās patiesības no atkārtošanās nedilst! Un tātad - neba nu mūsu nemirstīgā dvēsele vada miesu šajā pasaulē pretim visiem glābiņiem un iznīcībām, nebūt arī nē. Viss ir no miesas, visi mūsu grēki, apskaidrības un cildenākie nodomi - tā ir mūsu dzīvā, sulojošā miesa. Neirohumorālā regulācija valda pār pasauli.
Es ieklausos savās domās, es pārdomāju savus vārdus, es analizēju savas emocijas un jūtas - un ko es dzirdu? Tie ir insulīna alkatīgie burkšķi, adrenalīna spiedzieni, estrogēnu šņuksti, gestagēnu nīgrā tusnīšana, kortikosteroīdu vaimanas, serotonīna ķiķināšana un melatonīna žūžošana. Katram dēmonam, kas kūda uz visiem septiņiem nāves grēkiem, jau sen devis vārdu kāds vecs, vieds endokrinologs. Cilvēkiem nav jālūdz pēc ticības, cerības un mīlestības, jo ne jau tās ir laimes atslēgas. Ir jālūdz pēc laba hormonu līdzsvara, pēc saskanīga Dziesmusvētku kora mūsu ķermeņu sekrētos. Jo tieši sekrēti ir tie noslēpumainie runātāji, kas pauž atziņas ar mūsu muti.