Kurvjzieža kontemplācijas

Iekaisumi čīkstēdami uzsūcas, dienvidzemju puiši moži spriņģo pa aizjūras laukumiem - jā, jā, reizi četros gados arvien pienāk brīdis, kad es skatos futbolu - bet pāri Dzimtenes debesīm atkal savilkušies draudīgie Jāņu mākoņi. Kopš man vairs nešķiet vilinoša iespēja aizklīst uz kādu vasarnīcu vai lauku māju, lai sadzertos alu, ēstu ceptu gaļu un pabučotos ar mazpazīstamiem tautu dēliem, šie svētki man kļuvuši par Problēmu. Dienas, kad lāga nezini, kur sevi likt. Būtu savrupmāja ar dārzu, varētu sasaukt draugus un iestudēt fragmentus no Šekspīra "Sapņa vasaras naktī", bet nav tak. Un labi, ka nav - man dzīvokli slinkums mēzt, kur nu vēl māju!
Ai, gan jau ka vienkārši esmu nīgra no šitās ieilgušās pelēkās slapjdra''nķības un no tā, ka vasara nevar un nevar sākties. Būs taču labi, vai ne?