Kurvjzieža kontemplācijas

Pēdējā laikā, prātuļojot par saviem tikumiem un netikumiem, kā arī vispār ļaužu īpatnībām, man aizvien vairāk iepatīkas teorija par dažādo sabiedrisko formāciju atblāzmām mūsu ģenētiskajā kartē. Lūk, manī, piemēram, nav slavenā zemkopju gēna, kas liek klasiski latviskam indivīdam lamāt "smirdīgās pilsētas", valgām acīm pārlapot Virzas "Straumēnus" un mazdārziņa ravēšanā sublimēt ilgas pēc rītausmas gavilēm, pastalās velkoties aiz arkla tēva tīrumā. Nu, nav tas man domāts, nav! Tāpat kā man nav saprotama jūsma par cepumiem, bulkām un visiem tiem jaunmodīgajiem kēksiem - mafiniem, mufiniem vai morfīniem - ko mūsdienās katra krietna mātesmeita cep ik brīvu vakariņu. Es, ziniet, esmu pirmatnējās mednieku-vācēju kopienas relikts. Man nepatīk uzarta zeme (apvērsta velēna neko labu nevar liecināt - vai nu tur plosījušies kādi zvēri vai neganta katastrofa), man nepatīk nopļauti mauriņi (ik pa trim dienām esmu spiesta aizvilkt aizkarus, lai nebūtu jāredz, kā sētniece nokauj pienenes un smilgas, štāpeļiem vien!). Nu, neiestāstīs man neviens, ka skūts tenisa korts ir glītāks par labi sazēlušu pļavu līdz viduklim! Jo, raugi, tās garās zāles liecina par ražīgu vasaru, par paēdušiem savvaļas dzīvniekiem, par auglīgu siltumu un mitrumu šai dievlaistajā pasaulītē, kamēr īsiņi stiebriņi, caur kuriem vīd zeme - par ķezas skartu vietu, no kuras jāvācas pēc iespējas tālāk. Bet pats galvenais arguments - šī teorija ļauj man saprast, kādēļ, atšķirībā no čaklajām kēksu un pīrāgu cepējām, man nepatīk tukli vīrieši (nē, nē, protams, Dvēseles skaistums ir primārais, un draudzējos es ar visādu miesu ļaudīm, ne jau par to šobrīd runājam, ja...). Lūk, es vēderainā vīrelī neredzu to turīgo lauku saimniekpapu, nu tur Brīviņu tēvu vai kas nu mums vēl tajos hrestomātiskajos patriarhos ierakstīts. Es viņā redzu ko aizdomīgu, ja ne pretdabisku, jo mums, medniekiem-vācējiem, resnas kļūst vienīgi sievietes, un arī tās pēc dzemdībām diezgan ātri noliesē. Vīrietim jābūt stiegrainam kā no klūgām savītam, citādi viņš ne zaķi, ne oposumu nevarēs noķert, par briedi vai lāci ij nerunājot. Un no kā tad mēs ar viņu pārtiksim? Ha! No tām ogām, sēnēm un abiniekiem, ko es būšu mežmalā salasījusi, kamēr šis alas priekšā vēderu kasījis, vai ne?
Joprojām nezinu, kā šī teorija korelē ar murdziņiem, ko sarakstījuši asinsgrupu diētu radītāji, taču pati jūtos dikti apmierināta. Pagaidām visu, ko zinu par sevi un citiem, varu šajā sistēmā sakārtot. Un vienmēr paliek spēkā dižgara teiktais - "...ja kāds fakts ir pretrunā ar manu sistēmu, jo ļaunāk šim faktam."