Kurvjzieža kontemplācijas

Šopavasar esmu garlaicīga un īstenībā laimīga. Mazliet pietrūkst naudas un piedzīvojumu, bet pagaidām tas nav radījis nedz nopietnas neizrozes, nedz melanholiju. Mazliet tulkoju, lai netmirst pēdējās smadzeņu šūnas. Skrienu. Vairs ne tikai tāpēc, ka gribu būt vingra un šmauga, bet tāpēc, ka patīk. (Kad pēc vidusskolas divu kilometru krosa sabruku krūmos un vēmu, man neviens šādu nākotnes metamorfozi nepareģoja.)
Skrienot esmu guvusi dažas vieglas fiziskas traumas no saimnieku nepieskatītiem kvankšķiem ar hipertrofētu mednieka instinktu. Pati esmu nodarījusi gaužu garīgu traumu agrīnam Ziedoņdārza apkārtnes ekshibicionistam. Esmu vērojusi pumpurus katru rītu paveramies mazliet plašāk, kaķus laimīgi pārojamies žogmalē, klausījusies žagatas ķiķināšanā un strazdu riestā. Esmu atklājusi mazliet noslēpumainu skulptūru un daudzus nepārspējami kolorītus graustus. Neatceros, kad kopš pilngadības sasniegšanas pavasaris vēl būtu bijis tik intensīvs.
No visa, ko šorīd nevaru atļauties, interneta man pietrūkst vismazāk. Tomēr par jums, dārgie cibiņi, jo īpaši - mani uzticamie lasītāji - es mēdzu domāt. Un pa gabalu man jūsu kaislības, strīdi, dižošanās, ziņu atreferējumi, receptes un refleksijas šķiet vēl mīļāki, kā pašai tajos iekšā esot. Nu ja, bet nekur ārpus jau īstenībā arī neesmu.
Dažus no jums es mīlu. Pavisam dažus - pat daudz vairāk kā pārējos.