Kurvjzieža kontemplācijas

Rīts atnāca pilns niknuma un trokšņa. Pirmais bija troksnis - smaga kritiena un plīstošu māla trauku skaņa, kas izrāva mani no Hipnosa skaujām, neļaujot līdz galam noskatīties lielisku sapni par stopēšanu kaut kur Eiropas viducī kopa ar divām gotu meitenītēm. Pielekusi gultā sēdus, ieraudzīju aiz dīvāna nozūdam ļoti strauju, grīdai pieplakušu Šarloti. Tobrīd man jau viss kļuva skaidrs. Metos uz gala istabu, kur poda lauskās, saknēm gaisā gulēja nabaga piesmietā dracēna. Izvilku Šarloti no aizdīvānes un aizstiepu uz nozieguma vietu. Viņa spiedza un pretojās, pēc tam sastinga, pieglaustām ausīm, piežmiegtu asti un pievērtām acīm.
- Vai tu saproti, nešķīstais lopiņ, ka izdevumus par podu un melnzemi es ieturēšu no nākamās nedēļas kaķbarības rēķina? - jautāju, cik bargi vien spēdama.
- Jajajajajā! - pīkstēja Šarlote, raudamās prom, bet Emīlija glaudās man gar stilbiem ar parasto, viszinīgo "Nu, ko es tev teicu, kad tu viņu atstiepi mājās?" skatienu.
- Par solidāro atbildību esi dzirdējusi? - es viņai uzšņācu un devos uz virtuvi, kur demonstratīvi ielēju kaķiem ūdeni un atstāju tukšus barības trauciņus.

Drīz jau veikali būs vaļā. Pabarošu kaķus un došos pēc puķpoda. Laikam vajadzētu pēc pārstādīšanas nokraut virsmu ar asiem gliemežvākiem. Tā, lai nevienam negribas no palodzes ielekt un atsperties tālākajam ceļam uz dīvānu.

Jaunais pods, kurā iebakstīju nelaimīgo augu, izskatās par mazu esam. Acīmredzot nāksies eksekūciju drīzumā veikt atkal. Cik bieži pieaugušu kociņu drīkst šitā mocīt, lai viņš neatmestu saknes?