Kurvjzieža kontemplācijas

Būtu man mazliet vairāk apņēmības, varētu ko skaistu apņemties. Piemēram, uztrenēties pusmaratona noskriešanai. Pēc gada varbūt - maratonam. Un tad jau vairs nav tālu pat līdz Snorkes sportiskajam atvēzienam.
Bet es jau sevi pazīstu, man nevienas intereses, apņemšanās, aizraušanās nenoturas tik ilgu laiku, lai tiktu realizētas. Ja vien nav kāda barga, kontrolējoša ārējā faktora, kas sit ar lineālu pa pirkstiem vai maksā/nemaksā naudu.

Nepatīkamais blakusefekts skriešanai ziemā ir ļaužu pilnās ietves diennakts gaišajā laikā. Rītausmā visur kūņojas uz darbu-skolu-banku-vilcienu skrienošie pirmspensijas vecuma ļaudis, bet ap pusdienas laiku ielas ir okupējuši divu kategoriju staiguļi: jauni un pajauni vīrieši, kas iet, uz āru vērsdami soļus un rokas turēdami tradicionālajās arbūznesēju pozīcijās, tādējādi aizņemot visu ietves atsniegoto daļu, un tukli satuntuļojušās večiņas-ģimenes sagādnieces, kas, katrā rokā pa tirgussomai vēzēdamas, klīst dienišķajos pārtikas iepirkumos. Ja tiem pirmajiem vēl var no aizmugures draudīgi uzsēkt un uzelst, lai veikli pasprauktos garām, kad šie tramīgi sagriežas profilā, tad večiņas, cieši aizpakojušas ausis pūkainām cepurēm, nereaģē ne uz ko, pat ne uz izmisīgiem "lūdzulūdzupalaidiet" pīkstieniem, atliek vien līdz pat krustojumam nervozi trīņāties no vienas kājas uz otru, lēkāt uz apmali un atpakaļ vai kā tamlīdzīgi tizloties. Vēl diezgan sarežģīts šķērslis ir māmiņas ar diviem pirmsskolas vecuma bērneļiem, katru pie savas rokas un katram vēl brīvajā rokā pa kādai līdzvelkamai rotaļlietai, bet tādu manā rajonā par laimi nav daudz.