Kurvjzieža kontemplācijas

Šarlote ir mani pieradinājusi pie ļoti nozīmīga rīta rituāla. Kamēr es samiegojusies vāru kafiju, bet Emīlija steidzīgi izrij bļodiņu, Šarlote nervozi bungā loga rūti un brēc:"Gribu paošņāt āru, gribu paošņāt āru, ka tavu māti, man ŠAUSMĪGI VAJAG paošņāt āru!!!!" Un tad es ar kūpošu lielo kafijas krūzi pieeju pie loga, atveru, saņemu kaķi aiz pakaļkājas, lai neizlec, un mēs abas ošņājam āru. Ārs smaržo pēc sniega un tīrām ziemas debesīm, un es domāju, ka šogad pirmo reizi pēc daudziem, daudziem gadiem man patiešām patīk ziema. Un vēl es domāju, ko visu jauku šajā dienā sadarīšu. Uz to brīdi, kad kafijas krūzē palikuši vairs tikai daži pavisam vēsi malciņi, Šarlote ir vai nu iešņaukusi degunā sniegu un sākusi šķaudīt, vai izbāzusi galvu par tālu un viņai sasnidzis uz ausīm, tāpēc jāsāk purināties - katrā ziņā āra ošņāšana vairs nav aktuāla, ir jāskrien iekaustīt Emīlija (to Šarlote dara vienmēr, kad viņai kaut kas nepatīk), un es veru logu ciet.