![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Manu sirdi pielej skumjām un acis pilda asarām vēsturnieku nevienprātība, apcerot Bazīlija Plīnija dzīvi. Ir zināms jo skaidri, ka augsti godājamais rīdzinieks Tā Kunga 1593.gadā devies uz Vitenbergu ārstniecības zinības mācīties, pēc kā atgriezies dzimtajā pilsētā, kur 1605.gadā atdevis savu dvēseli mūžīgajai kalpošanai, jeb citiem vārdiem - miris. Tas šķiet arī viss, ko iznīcīgie arhīvi spējuši par viņu saglabāt. Cildenā pētnieka, ārsta un dzejdara dzimšanas gadu sedz neziņas biezā migla, un mūsdienu mācītie vīri spēj izteikt vien neskaidrus minējumus, balstītus, šķiet, tik no rīta izdzertās kafijas biezumu rakstos uz krūzīšu sienām.
Raugi, kad augsti godājamais Dr.Straube savā pēcvārdā "Encomium Rigae" kā iespējamos Bazīlija dzimšanas gadus min kādu no tiem, kas starp 1560.un 1575., man iebildumu nav ne vismazāko, jo īpaši pret skaitļiem, kas tuvāki 1570.gadam. Gara acīm jo skaidri redzu, kā jaunais censonis 18-25 gadus vecs sēž Vitenbergas krogā, iepazīstinādams vācu nūģus ar livoniešu dzeršanas ieradumiem (kā rakstu tīstokļi melš, Vakareiropā jau 16.gadsimtā bijis skaidrs, ka vidzemniekus krogā nepārdzert - Dievzemītes mitrais gaiss, iesūkdamies kaulu smadzenēs, dara mūs neuzņēmīgus pret dēmonu, kas slēpjas ugunīgās dzirās) un uz lekciju pierakstu malām vingrina roku latīņu vārsmās par dzimteni, jo īpaši silti apdziedādams meiteņu daili un alus lielisko garšu. Viss saskan, viss skaidri!
Bet tad, lūk, jūsu padevīgā kalpone paver dižtīmeklī lapu, ko Rīgas domnieku uzdevumā pildījuši centīgi rakstveži un ierauga pavisam citu gadaskaitli - kā dzimšanas gads minēts 1540., gan ar jautājuma zīmīti iekavās. Un tā jautājuma zīmīte duras manos redzokļos un āķējas manā sirdī - es nevaru un nevaru noticēt, ka tajos tālajos laikos, kad piecdesmit gadi jau teju kā mūža nogale skaitījās, kāds būtu braucis (turklāt ne par savu, bet Rīgas rātskungu naudu!) uz ārzemēm studēt. Ja nu vienīgi uz kādu konferenci, teiksim "Vakareiropas mācīto vīru svaigākās atziņas par kazu spiru novārījuma izmantošanu jaunā tipa buboņu mēra profilaksē", ko apmaksā aptieķnieku ģilde, tas nu gan tā varētu būt. Bet šādas konfernces nevelkas tik ilgi, lai pagūtu "Encomium Rigae" sarakstīt. Vēl varētu būt, ka piecdesmitgadīgais Plīnijs būtu uz Vitenbergu devies ar kādu mums nezināmu birģermeistara Ekes uzdevumu, un studijas vien māņu aizsegs bijis. Un tad jau mēs patiesību uzzināt tik drīzi nevarēsim.
Kā uzzināt manam kuslajam sievietes prātam - vai mani krāpj mūsdienu Rīgas rakstveži, kas gadaskaitli 1540 no neizmazgātas tasītes pagrābuši, vai tie Rīgas rakstveži pirms vairāk kā 400 gadiem, kas Bazīlija komandējumu atskaites iegrāmatojuši?
Raugi, kad augsti godājamais Dr.Straube savā pēcvārdā "Encomium Rigae" kā iespējamos Bazīlija dzimšanas gadus min kādu no tiem, kas starp 1560.un 1575., man iebildumu nav ne vismazāko, jo īpaši pret skaitļiem, kas tuvāki 1570.gadam. Gara acīm jo skaidri redzu, kā jaunais censonis 18-25 gadus vecs sēž Vitenbergas krogā, iepazīstinādams vācu nūģus ar livoniešu dzeršanas ieradumiem (kā rakstu tīstokļi melš, Vakareiropā jau 16.gadsimtā bijis skaidrs, ka vidzemniekus krogā nepārdzert - Dievzemītes mitrais gaiss, iesūkdamies kaulu smadzenēs, dara mūs neuzņēmīgus pret dēmonu, kas slēpjas ugunīgās dzirās) un uz lekciju pierakstu malām vingrina roku latīņu vārsmās par dzimteni, jo īpaši silti apdziedādams meiteņu daili un alus lielisko garšu. Viss saskan, viss skaidri!
Bet tad, lūk, jūsu padevīgā kalpone paver dižtīmeklī lapu, ko Rīgas domnieku uzdevumā pildījuši centīgi rakstveži un ierauga pavisam citu gadaskaitli - kā dzimšanas gads minēts 1540., gan ar jautājuma zīmīti iekavās. Un tā jautājuma zīmīte duras manos redzokļos un āķējas manā sirdī - es nevaru un nevaru noticēt, ka tajos tālajos laikos, kad piecdesmit gadi jau teju kā mūža nogale skaitījās, kāds būtu braucis (turklāt ne par savu, bet Rīgas rātskungu naudu!) uz ārzemēm studēt. Ja nu vienīgi uz kādu konferenci, teiksim "Vakareiropas mācīto vīru svaigākās atziņas par kazu spiru novārījuma izmantošanu jaunā tipa buboņu mēra profilaksē", ko apmaksā aptieķnieku ģilde, tas nu gan tā varētu būt. Bet šādas konfernces nevelkas tik ilgi, lai pagūtu "Encomium Rigae" sarakstīt. Vēl varētu būt, ka piecdesmitgadīgais Plīnijs būtu uz Vitenbergu devies ar kādu mums nezināmu birģermeistara Ekes uzdevumu, un studijas vien māņu aizsegs bijis. Un tad jau mēs patiesību uzzināt tik drīzi nevarēsim.
Kā uzzināt manam kuslajam sievietes prātam - vai mani krāpj mūsdienu Rīgas rakstveži, kas gadaskaitli 1540 no neizmazgātas tasītes pagrābuši, vai tie Rīgas rakstveži pirms vairāk kā 400 gadiem, kas Bazīlija komandējumu atskaites iegrāmatojuši?