Kurvjzieža kontemplācijas

Draugi pret mani izturas daudz jaukāk, nekā esmu pelnījusi. Paldies, paldies, paldies - paši zinat, kuri un par ko.

Pēdējā laikā visādos žurnālos - gan sieviešu, gan snobu - mēdz apcerēt laimīgas dzīves receptes. Sieviešu žurnāli gan ir lakoniskāki - noķer kādu kundzīti, tur aerobikas treneri, zobārsti vai floristi, respektīvi, kaut ko, kas visiem asociējas ar daili, un liek nosaukt piecus vai septiņus ieteikumus, kuriem sekojot, lasītājas noteikti varētu kļūt mazliet laimīgākas.
Lūk, un ja kādam ienāktu prātā pajautāt man, kāda ir laimes recepte piecos punktos, es teiktu:
- celieties pirms saullēkta, uzvelciet treniņtērpu, apaujiet krosenes, izdzeriet glāzi silta medusūdens ar citronu un dodieties skriet;
- ēdiet paša gatavotu ēdienu kopā ar ļaudīm, kas jums mīļi, - arī tad, ja tas nozīmē ēst vienatnē;
- reizi nedēļā dzeriet vīnu ar draugiem;
- mīlējieties ar kādu, kuru mīlat;
- ejiet prom no apnikuša darba, kašķīga kolektīva vai stulba priekšnieka pat tad, ja tas nozīmē daudz mazāk naudas un nezināšanu, kā iztikt.

Bet man jau neviens nejautās, un nekļūšu es nedz par Ogu Mandīno, nedz Paulu Koelju, nedz arī kādu citu, kura citātus pieklājas rakstīt apsveikumu kartītēs un ķēždūrienā izšūt uz trauku dvieļiem.