Kurvjzieža kontemplācijas

Noteikti gribu piecelties sešos. Nez, vieglak būs, ja aiziešu gulēt, vai - ja neaiziešu?
Un viss sākās ar nevainīgu: "Atnāc uz vienu drinku plkst.19:00. Stundiņa, ne vairāk."
HA!

Esmu mazliet īgna uz sevi - par to, ka tik viegli aizraujos, par to, ka naksnīgo žūpošanu sekas galvā, kuņģī un sejā jūtamas ilgāk kā studiju gados, par to, ka māja atkal brēc pēc izmēšanas.
Toties šodien man bija lieliska stunda, dzerot pienainu kafiju ar AT. Kaut arī mūsu sarunas man vienmēr uzjundī kādu nostalģiju pēc zaudētās paradīzes, sāpīgo apjausmu, par ko esmu pārvērtusies, kopš plnībā atmestas jelkādas akadēmiskās espektācijas un plāni, - ai, bet toties pēc tam gribas palasīt kaut ko apcerīgāku par daiļliteratūru, pazūd mokošās bailes, ka mans viedoklis par jelkādu tēmu var būt tikai banāls un sekls, tāpēc gudru cilveku sabiedrībā noklusējams, un vispār, un vispār.
Varbūt rudenī atkal atjaunoties maģistrantūrā?

Mājsaimnieciskās rosības trakumā atkal sabojājusies skapja durvju atslēdziņa. Un nu jau klāt arī sekas - pieeju ar salocītu džemperi pie mūžīgi pavērtā skapja, un skatos: baltās veļas plauktiņā saritinājusies Emīlija, bet uz melnajiem likras svārkiem guļ Šarlote. Miers, klusums un vienmērīga apspalvošanās.