Kurvjzieža kontemplācijas

Man patika pagājušā nakts, patika ļoti, ļoti, līdz tai sentimenta kulminācijai, kad gribas visu pasauli mīlēt - man tā reizēm uznāk. Pārdaugavas ziedošie ābeļdārzi un ceriņu mākoņi, viss vienās smaržās un krāsās, kas bliež ne tikai pa acīm, bet visiem jutekļiem, lakstīgalas Šmerļa (vai tomēr Biķernieku? Nu, tur - pie Motormuzeja) mežā. Un nesatrakots, bet rātns un smaidīgs pūlis. Ai, labi bija, patiesi, patiesi! Divos naktī gāju gulēt, nogurusi un laimīga.

- Da nu nafig tās vīnogas! Tāpat visticamāk zaļas un skābas! - Noteica Lapsa Kuplaste, trīsreiz palēkusies un atkritusi ar dibenu uz mauriņa.
- Ha! Tev vienkārši slabo aizsniegt! - Iespiedzās Lapsa Rudaste. - Mīkstā! Lūzere!
Un Rudaste lēca. Lēca ne trīs, bet trīsdesmit reizes. Un tukšā piezemējās visas trīsdesmit, ja ne trīsdesmit trīs. Krita uz dibena, atdauzīja ķepas un asti. Izsita zobus un samežģīja sprandu. Visbeidzot trīsdesmit sestajā reizē uz mēles patrāpījās vīnoga. Negatava, bet jau iepuvusi.
- Jiebīga! - šļupstēja Rudaste, saviebusi bezzobaino purnu. - Tkāba un jiebīga.
Tad viņa ieraudzīja Kuplastes smīnīgās ačteles un uzboza kažoku, cik jaudādama.
- Totiet et vitmad neetmu lūdeje, bet gan CĪNĪTĀJA! - viņa izdvesa, apkopojusi pēdējās pašapziņas atliekas, un kliboja prom uz alu. Pasmilkstēt un salaizīt brūces.

Hmmm, starp citu nekad neesmu ticējusi, ka lapsas ēd vīnogas.