Kurvjzieža kontemplācijas

Šodien atkal pāris stundas novāļājos saulē, jau trešo reizi šopavasar, tomēr man tas ir vēl stipri par maz - āda gan nav vairs tik pelēcīga, bet līdz brūnumam joprojām tālu, pedkostīma lencīšu vietas uz pleciem drīzāk nojaušamas nekā redzamas.
Nesatricināmi un maigi mīlu savu pašreizējo dzīvi, ar paļāvīgu ziņkāri raudzīdamās tuvākajā nākotnē, kurā vienlīdz lielas izredzes pārstāv gan iespēja nokļūt bezcerīgā izmisumā un badā, gan iespēja beidzot sākt pelnīt naudu ar nodarbi, kas pašai patīk un šķiet interesanta.

Vērojot sievietes vecumā ap 50 gadiem, tik daudzas, tik dažādas - gan "iesācējas vecenes, kas pieraduma trūkuma dēļ izskatās klamzīgi" (neprecīzs citāts no kāda V.Tokarevas stāsta), gan elegantas dāmas, gan ziedošas sievietes, kuru sejās meitenīgumu tik tikko nomainījis briedums - mēģinu saprast, kas ir atšķirību pamatā, un kā pašai pēc gadiem 15-20 izvairīties no kļūdām, no tām daudzajām lietām, kas dara neglītu un vecu.
Pirmkārt jau bezcerīgi novecojusi gaume apģērba izvēlē. Sievietes, kuras veido frizūras un valkā drēbes, līdzīgas tām, kurās viņas izskatījās skaistas pirms divdesmit gadiem. Astoņdesmito gadu beigu polsterētie pleci un uzkasītie mati, džinsu svārki un poļu džemperīši - briesmīgi, briesmīgi, briesmīgi!
Vēl briesmīgāk - pār pleciem krītošas blondas cirtas, ja sejā skaidri redzams, ka tev, dārgā, vairs nav pat četrdesmit pieci. Tas ir tikpat ļauni kā minibrunči virs dzīslainām kājām vai pretējā galējība - skapja silueta kostīmi.
Un vēl - par augumu un stāju. Kā esmu sapratusi, visu citu var nomaskēt un paslēpt, bet izplūdis viduklis un sakumpums plecos atklāj īsto vecumu nežēlīgāk par pasu kontroli. Un doddieviņ šito neaizmirst, kad pēc dažiem gadiem gudrošu, vai vajag tērēt naudu sporta zālei, vai nē.