Kurvjzieža kontemplācijas

Saulainie rīti manā atmiņā atdzīvina dienvidu brokastu garšas. Jādomā par Turciju - par sāļu fetas sieru un eļļainām olīvām, par svaigiem gurķiem ar jogurta mērci. Par Korsiku un Sicīliju, kur es iemācījos ar prieku dzert kapučīno - zem karsējošās rīta saules, mūsu mazajam, čalojošajam pulciņam smejoties un apspriežot dienas plānus. Gruzijā brokastis parasti sastāvēja no lielas apņēmības un divām mazām saldas turku kafijas tasītēm, jo sieru vai salātus visbiežāk nevarēja dabūt, bet šašlikam, čašašuli vai lobio mans pauspamodinātais kuņģis nebija gatavs.

Šovakar, skraidelējot pa Vecrīgu - vairāk kā 3 stundas - izdomāju lielisku motīvu, no kura atvasināt sižetu primitīvai lubenei "da Vinči koda" garā. Ja man pēkšņi uzrastos talants, varētu piesēsties un sarakstīt.
Nez, talanti tā pēkšņi uzrodas? Nu, sēdi tu, nabaga sievišķis, vīlē nagus vai slauki putekļus, te piepeši uz balkona nolaižas spārnains, izkāmējis puisis ar liliju vai vismaz pieneni rokā un saka: - Esi sveicināta Krī, tavā šmorētajā vistā ir pārāk daudz karija, bet citādi tu esi augsti teicama starp dīkdieņiem, sēdies un raksti, kaut arī tādas mākas neapzinies, un lasīs ļautiņi to tavu dižpārdokli un teiks tavu vārdu, ka es te stāvu!

Nu ja, bet man jau nav balkona.