![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Naktī ap pulksten četriem mani pamodināja nesaprotams troksnis. Emīlija, arī pamodināta, īgni staipījās man blakus, tāpēc iebrēcos: "Šarlote, tu velna lopiņš! Ko atkal sagāzi?" un devos izlūkot situāciju. Parasti šādos gadījumos baidos, ka kaķis varētu būt nogāzis laptopu no dzīvojamās istabas galda. Līdz dzīvojamai istabai netiku, Šarlote nāca man pretim, samiegojusies un izbrīnīta, bet troksnis nepārprotami turpinājās tualetē.
Ieslēdzu gaismu un ieraudzīju VIŅU. Lielu pelēku žurku, kas acīmredzot iegāzusies pa ūdens skaitītāja lūku, panikā skraidelēja, gāzdama visu savā ceļā - gaisa atsvaidzinātājus, poda tīrāmo birsti, kaķu smilšu maisiņus - un meklēja atpkaļceļu.
Šarlote reaģēja, zibenīgi mezdamās žukas virzienā, taču dažus centimetrus pirms mērķa strauji mainīja virzienu un pamuka zem priekšnama skapīša. Ha! Viņa noteikti mēģinās to skaidrot kā labākā slēpņa izvēli tālākā uzbrukuma plānošanai, bet lai necer - es atgādināšu šo epizodi katrreiz, kad šī, izkārusies pa logu bļaustīsies uz baložiem:"Es te, zin, kvartāla krutākais plēsējs, tūlīt iziešu uz medību takas, tad tik visi vellu redzēs!"
Kņada beidzot ieinteresēja arī Emīliju, kura cienīgi atlīgoja no guļamistabas. Žurka, sajutusi ienaidnieku papildspēkus, attupās uz skalojamās kastes un melnām, spožām ačtelēm blenza mums virsū. Emīlija iebrēcās, pieplacināja vēderu grīdai un sakustināja dibengalu Izšķirošam Lēcienam.
-Nedari tā! - es iesaucos un uzliku roku viņai uz skausta. Nevarētu teikt, ka man būtu žēl žurkas. Taču man bija skaidrs, ka medības šajā gadījumā nenozīmēs vienu lēcienu un sīku knakšķi, pārlaužot grauzēja sprandu. Žurka bija gatava cīnīties par savu dzīvību. Cīnīties ar manām pūkainajām princesēm, iespējams, viņas sakožot un inficējot ar kādām riebīgām kaitēm. Un vispār - kautiņi, brēcieni un asinis četros naktī, vai tas gan būtu tas gaišais Lieldienu miers, kam jāielīst dvēselē?
Šarlote izlīda no patvēruma un pieplaka otram manam sānam. Tā mēs visas trīs tupējām uz tualetes sliekšņa un blenzām. Žurka aizslīdēja aiz tualetes poda. Kaķi sadīdījās. Ar visu ķermeni jutu, kā viņos cīnās pirmatnējais mednieku instinkts un komforta izlutinātu radību bailes. Sapratu, ka man kā lielākajai no iesaistītajām būtnēm ir jāizlemj un jāuzņemas atbildība. Ar slotas kātu pavilku vienu no kaķu kastītēm un izcēlu gaitenī. Tualetes durvis cieši aizvēru. Pārliecinājos, ka neviena sprauga nav pietiekami liela, lai žurka izkļūtu ārā. Tagad viņai ir dots laiks līdz rītam, lai mierīgi sameklētu ūdens skaitītaja lūku un atgrieztos šahtā.
Devos atpkaļ gultā ar cerību, ka līdz dienasgaismai nesavajadzēsies uz tualeti, jo lai vai ko, bet ar pliku dibenu ieiet pie žurkas es nebūtu spējīga.
Ieslēdzu gaismu un ieraudzīju VIŅU. Lielu pelēku žurku, kas acīmredzot iegāzusies pa ūdens skaitītāja lūku, panikā skraidelēja, gāzdama visu savā ceļā - gaisa atsvaidzinātājus, poda tīrāmo birsti, kaķu smilšu maisiņus - un meklēja atpkaļceļu.
Šarlote reaģēja, zibenīgi mezdamās žukas virzienā, taču dažus centimetrus pirms mērķa strauji mainīja virzienu un pamuka zem priekšnama skapīša. Ha! Viņa noteikti mēģinās to skaidrot kā labākā slēpņa izvēli tālākā uzbrukuma plānošanai, bet lai necer - es atgādināšu šo epizodi katrreiz, kad šī, izkārusies pa logu bļaustīsies uz baložiem:"Es te, zin, kvartāla krutākais plēsējs, tūlīt iziešu uz medību takas, tad tik visi vellu redzēs!"
Kņada beidzot ieinteresēja arī Emīliju, kura cienīgi atlīgoja no guļamistabas. Žurka, sajutusi ienaidnieku papildspēkus, attupās uz skalojamās kastes un melnām, spožām ačtelēm blenza mums virsū. Emīlija iebrēcās, pieplacināja vēderu grīdai un sakustināja dibengalu Izšķirošam Lēcienam.
-Nedari tā! - es iesaucos un uzliku roku viņai uz skausta. Nevarētu teikt, ka man būtu žēl žurkas. Taču man bija skaidrs, ka medības šajā gadījumā nenozīmēs vienu lēcienu un sīku knakšķi, pārlaužot grauzēja sprandu. Žurka bija gatava cīnīties par savu dzīvību. Cīnīties ar manām pūkainajām princesēm, iespējams, viņas sakožot un inficējot ar kādām riebīgām kaitēm. Un vispār - kautiņi, brēcieni un asinis četros naktī, vai tas gan būtu tas gaišais Lieldienu miers, kam jāielīst dvēselē?
Šarlote izlīda no patvēruma un pieplaka otram manam sānam. Tā mēs visas trīs tupējām uz tualetes sliekšņa un blenzām. Žurka aizslīdēja aiz tualetes poda. Kaķi sadīdījās. Ar visu ķermeni jutu, kā viņos cīnās pirmatnējais mednieku instinkts un komforta izlutinātu radību bailes. Sapratu, ka man kā lielākajai no iesaistītajām būtnēm ir jāizlemj un jāuzņemas atbildība. Ar slotas kātu pavilku vienu no kaķu kastītēm un izcēlu gaitenī. Tualetes durvis cieši aizvēru. Pārliecinājos, ka neviena sprauga nav pietiekami liela, lai žurka izkļūtu ārā. Tagad viņai ir dots laiks līdz rītam, lai mierīgi sameklētu ūdens skaitītaja lūku un atgrieztos šahtā.
Devos atpkaļ gultā ar cerību, ka līdz dienasgaismai nesavajadzēsies uz tualeti, jo lai vai ko, bet ar pliku dibenu ieiet pie žurkas es nebūtu spējīga.