Kurvjzieža kontemplācijas

Pavasaris mani šogad dara eiforisku. Jau vairākus gadus tam nav nekā kopīga ar meklēšanās trakumu, visiem tiem bezgalīgajiem ahhh, kādu šarmantu eksemplāru es vakar satiku, esmu tik bezgala iemīlējusies, nezinu vēl - uz trim dienām vai visu atlikušo mūžu, ko es tik ļoti izbaudīju savos "agrīnajos trīsdesmit", un kas atmiņās izskatās daudz, daudz skaistāk nekā tad, kad to piedzīvo, izmisīgi vērojot telefona displeju un nervozi klikšķinot refresh pastkastītē.
Dzīve ir skaista, ziniet, no saulesgaismas var reibt, un naudas trūkums ir tikai naudas trūkums, - kamēr pasaulē ir mazliet kartupeļu un tik daudz visa kā, ko mācīties un mīlēt, skumjām nav pamata, patiesi, patiesi!

Mani, protams, nepatīkami satrauc neskaidrība attiecībā uz iztikas līdzekļu ieguvi tuvāko divu mēnešu laikā un arī kādu brīdi pēc tam. Tomēr esmu ārkārtīgi pateicīga liktenim, ka man nav katru rītu jāceļas, lai, pārvarot riebumu, dotos pildīt pienākumu pret Sistēmu.
Nē, es negribētu nokļūt atpakaļ savā iepriekšējā darba vietā. Pavisam noteikti nē!