Kurvjzieža kontemplācijas

Darba nodošanas termiņš pēkšņi visiem pa nedēļu pagarināts, un tas nozīmē, ka es muļļāšos vēl labu brīdi.

Ja tā padomā - mana oikumēna ir sasodīti maza. Tālākais rietumu punkts - Islande, Reikjavīka (salas vidiene arī drusku izbraukāta, cik vienīgajā brīvajā dienā izdevās no septiņiem rīta līdz astoņiem vakarā redzēt), tas pats vienlaikus arī tālākais ziemeļu punkts. Tālakais dienvidu punkts - vai nu Agridžento Sicīlijā vai arī Kalkana Turcijā, pec kartes grūti saprast, kurš tālāk, un nav arī būtiskas nozīmes. Tālākais austrumos - Armēnija, Khapana pie Irānas robežas.
Ļoti gribētos Ziemeļus aizvilkt līdz Nordkapam, kādā skaisti baltā naktī, piemēram, varbūt jau šovasar, ja pēkšņi gadīsies nauda. Un austrumu robežu rudenī pastiept līdz Uzbekistānai, bet dienvidos tikt līdz Persijas līcim.
Sanāks taču, vai ne?

Cilvēkam ir vajadzīgi mājdzīvnieki, jo nekas cits nespēj tik lieliski un uzskatāmi nodemonstrēt elementāras patiesības par cilvēka dabu. Protams, lai spētu saprast zivis, tarakānus vai tritonus, nepieciešams daudz vairāk empātijas, nekā man jebkad būs, godīgi sakot, es pat jūrascūciņai esmu par stulbu. Taču suņi un kaķi ļauj mums skatīt sevi kā spogulī, palikdami brīvi no visiem tiem verbalizējamajiem priekšstatiem, kurus mēs mēdzam projicēt uz saviem sugasbāļiem.
Es zinu, ka izsakos juceklīgi un neskaidri. Bet es padomāšu un kādreiz uzrakstīšu skaidrāk.