Kurvjzieža kontemplācijas

Runas par ēdamlietām allaž gūst vislielāko atsaucību, pat piektdienas vakarā.

Man patīk lielpilsētas, īstās, ar astoņu joslu ielām, ar metro un vairākiem miljoniem iedzīvotāju. Izej uz balkona, paskaties uz tādu pilsētu, un tev no kāju pirkstiem līdz ausu galiem aizskrien tā pati sajūta, kas jūras krastā vai starptautiskajā lidostā. Taustāma brīvība visos ādas matiņos. Atklāsme, ka vari nokļūt jebkur un ar tevi var notikt jebkas.
Protams, Rīga arī ir jauka. Lielpilsētas miniatūrais modelis. Leļļu māja.

Jāiet gulēt. Tā vajag.

Šis bija jauks februāris, mierīgs un rāms. Varbūt drusku par garlaicīgu, toties arī ne tik mokoši skumjš kā citus gadus. Paldies, Laikaveci, paldies.
Un šī bija skaista diena. Jau otrā saulainā sestdiena pēc kārtas, un to es gribot negribot uztveru kā Transcendences man personiski izrādītu labvēlību. Rīts sākās Farmācijas muzejā - starp citu, ļoti jauks, tur tiešām var nenopietnus ārzemniekus aizvest - pēc kam turpinājās ar simbolisku balzāma iedzeršanu, godinot Ābrama Kunces mūžīgo piemiņu. Pēc tam apciemoju māmuļu un visbeidzot devos uz Ķīpsalu, kur, Ignatam un Eipuram fona skanot, apstaigāju stendus, mazliet iepirkos, aktīvi sveicinājos ar paziņām, līdz satiku I ar J. No sirds izpļāpājāmies "Vecmeitā ar kaķi", un tagad beidzot esmu mājās.
Pamanāmi apsārtusi seja. Nepanesu tomēr es Baltijas ziemas.