Kurvjzieža kontemplācijas

Eiforiska diena bija. Un rīt daudz kas jāpadara. Ar labu nakti!

Gribas uzrakstīt spalgi un eksaltēti par atklāsmi, kas atnāca sodien, ne pirmo reizi, bet spilgtāk kā parasti. Staigāju pa savu dzimto miniatūro lielpilsētu, tik sievišķīgu un melanholisku, mirdzošu visā tās elegancē, noplukumā, provinciālajos kompleksos un reģionālajās ambīcijās. Priecājos par saulainajām debesīm un zvirbuļiem sniegā, līdz kaut kur kaulu smadzenēs iesāpējās apjēa, cik nožēlojami devalvējoša ir doma par mūžīgo dzīvi. Jo tikai mirstīgums piešķir vērtību dzīvībai, tikai zaudējuma sāpes validē piedzīvota mirkļa laimi, tikai iznīcības baiļu priekšā ir jēga kaut ko apjūsmot un mīlēt. Bez sāpēm, kuras būs lemts reiz izjust pašai vai nodarīt citam, zustu izjūta, cik dārga ir iespēja pateikt, pieskarties, piederēt.

Un tad es iedzēru mazliet melnā balzama, nosūtīju kādu īsziņu un iegrimu "Valtera un Rapas" grāmatu piedāvājumā.

Un vēl - man neganti patika intervija "Unā" ar R.Ķīli. Neka jau TĀDA, intervija kā intervija, bet brīžiem man tik ļoti pietrūkst veselīgi racionāla skatījuma uz lietām, par kurām pierasts runāt ar putām uz lūpām un drudžainu spīdumu acīs.