![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Labā ziņa par balto minci - viņš ir ticis nogādāts pie vetārsta, saņēmis pirmās zāles un šprices, tagad dzīvojas pagaidu mājās Jelgavā, atkopjas un pēc dažām nedēļām vai mēneša būs adoptējams. Var jau sākt šeit pieteikties. Balti, zaļacaini runcēni ar sasodīti piemīlīgu ģīmīti un sasodīti aktīvu raksturu vairs apkārt nemētājas.:)
Diemžēl manu nopelnu kaķīša glābšanas akcijā nav, jo to bez manis paveica sieviete no Dzīvnieku SOS, kurai es sūtīju SMS no 1.slimnīcas, būdama tur iesprostota visu vakardienas otro pusi.
Jo, raugi, kad vakar mans visvairāk cietušais pirksts sāka pieņemt gluži nedabīgu krāsu un apmērus, pārdomas par trakumsērgas pošu lietderību manā satrauktajā galvā sāka nomākt dobju zvanu pavadībā izčukstēti vārdi: "sepse", "stingumkrampji", "kāda skaista nelaiķe" un es, bailīgs sievišķis būdams, aiztipināju pie uzņemšanas nodaļas ķirurga. Rezultātā saņēmu ne tikai puslitru joda uz ādas, viskautkādas kompreses un stingumkrampju poti, bet arī tiku nodota divmetrīgam nerunīgam sanitāram (atgādināja Adamsu ģimenes sulaini), kurš mani klusēdams iestūma vispirms mašīnā, pēc tam liftā un nogādaja neiroloģijas nodaļā. Tur es pavadīju četras stundas, raisīdama mātišķas jūtas padzīvojušās krievu medmāsiņās (Oi, ģetočka, kto že vas TAK?)Pēc pārsiešanas, būdama līdz elkoņiem notīstīta kā mūmija, visiem droši varēju stāstīt, ka esmu cīnījusies ar jaguāru Amazones džungļos, bet tomēr sakautrējos.), kā arī ik pa pusstundai atkailinādama te plecu, te dibenu, lai saņemtu muskulī kārtējo seruma devu.
Jā, rezultātā es vēl mēnesi dabūšu piestaigāt uz trakuma potēm (manus pīkstienus, ka nebija tak lopiņš traks, likumpaklausīgie mediķi ignorēja, uzrēcot: "ja jūs būsit vienīgais inficētais gadījums no tūkstoša un neizbēgami mirsiet, tā būs arī mūsu atbildība"), divus mēnešus nedrīkstēšu dzert nekādu alkoholu - par to tiku brīdināta vismaz 4 reizes, nu, jā - vārdu sakot, diena tika pavadīta aizraujoši.
Diemžēl manu nopelnu kaķīša glābšanas akcijā nav, jo to bez manis paveica sieviete no Dzīvnieku SOS, kurai es sūtīju SMS no 1.slimnīcas, būdama tur iesprostota visu vakardienas otro pusi.
Jo, raugi, kad vakar mans visvairāk cietušais pirksts sāka pieņemt gluži nedabīgu krāsu un apmērus, pārdomas par trakumsērgas pošu lietderību manā satrauktajā galvā sāka nomākt dobju zvanu pavadībā izčukstēti vārdi: "sepse", "stingumkrampji", "kāda skaista nelaiķe" un es, bailīgs sievišķis būdams, aiztipināju pie uzņemšanas nodaļas ķirurga. Rezultātā saņēmu ne tikai puslitru joda uz ādas, viskautkādas kompreses un stingumkrampju poti, bet arī tiku nodota divmetrīgam nerunīgam sanitāram (atgādināja Adamsu ģimenes sulaini), kurš mani klusēdams iestūma vispirms mašīnā, pēc tam liftā un nogādaja neiroloģijas nodaļā. Tur es pavadīju četras stundas, raisīdama mātišķas jūtas padzīvojušās krievu medmāsiņās (Oi, ģetočka, kto že vas TAK?)Pēc pārsiešanas, būdama līdz elkoņiem notīstīta kā mūmija, visiem droši varēju stāstīt, ka esmu cīnījusies ar jaguāru Amazones džungļos, bet tomēr sakautrējos.), kā arī ik pa pusstundai atkailinādama te plecu, te dibenu, lai saņemtu muskulī kārtējo seruma devu.
Jā, rezultātā es vēl mēnesi dabūšu piestaigāt uz trakuma potēm (manus pīkstienus, ka nebija tak lopiņš traks, likumpaklausīgie mediķi ignorēja, uzrēcot: "ja jūs būsit vienīgais inficētais gadījums no tūkstoša un neizbēgami mirsiet, tā būs arī mūsu atbildība"), divus mēnešus nedrīkstēšu dzert nekādu alkoholu - par to tiku brīdināta vismaz 4 reizes, nu, jā - vārdu sakot, diena tika pavadīta aizraujoši.