Kurvjzieža kontemplācijas

Biju uz kino, sēdēju pēc popkorna smirdošā zālē, kur bez mūsu kompānijas bija vēl, šķiet, pieci cilvēki, skatījāmies kāda man līdz šim nezināma meksikāņu režisora (ja būsim godīgi- izņemot Injaritu, man visi meksikāņu režisori ir līdz šim diezgan nezināmi) filmu "Meskals" ("Mezcal"). Uz ekrāna cilvēki dzēra vietējo šņabi, tas pats arī meskals, mīlējās, mira, grēkodami un izpirkdami grēkus kādā dievu un pasaules pazaudētā ciemā, latīņamerikāniskā patosā un eiropeiskā smeldzē. Filma patiesi laba, var uzrakstīt darbu semiotikā, var meklēt citātus, var vienkārši atslābt un baudīt. Ekšena maz, noskaņa stipra un paraujoša, banālu štampu maz - vienīgais mājiens, kas man likās drusku par rupju, bija bēgošās sievietes sargāta sveces liesmiņa, kas negaisa laikā nodziest. Un arī nāves tādas dikti prognozējamas, tāpat kā mirtgribētāju nevarēšana nomirt. Mazliet vendetas, mazliet maģijas un daudz, daudz šņabja, tobiš, meskala.
Vienubrīd man ienāca prātā, ka arī dievu un ļautiņu aizmirstos Latvijas miestos, cilvēki žūpo, kniebjas un mirst tikpat intensīvi, tikpat izmisīgi, taču nebūt ne tik poētiski, un diez vai pie mums brauks ārzemnieki, lai nomirtu un paliktu maitasputnu apriņķotā kraujā.

Bet tagad es skatos pa TV-3 "Kaukāza gūstekni" un gribu uz Adžāriju. Lai arī filmā redzama, visticamāk, Abhāzija.

Zalāna reitinga krišanās būtu viens lielisks ieguvums no katoļu baznīcas Latvijā.
To es te par Vecrīgas transporta režīmu un pamatoti burkšķošo kardinālu.