Kurvjzieža kontemplācijas

Jebkuru uzticēšanos nākas nožēlot - vismaz, ja pagaida pietiekami ilgu laiku. Tā es vakar domāju savā paģirainajā galvā.
Mēs gandrīz visi esam nolādēti vāji, un izmisumā noskrējušies, ķerot kaut kādu laimes izbāzeni (piedodiet banālo metaforu), un daudz vieglāk ir mēģināt iestāstīt tam, kurš skrien pretējā virzienā, ka viņš dara nepareizi un galīgi garām, nevis pieļaut domu, ka tavs paša ķeramais ir tikai viens no daudziem.
Nu, jā. Sākot ar 1.janvāri, es dzeršu daudz vairāk ūdens un daudz mazāk vīna. Pieņemu, ka tad nevajadzēs pārdomāt triviālas patiesības - vismaz ne tik bieži.

Un vēl - jo labāk cilvēkiem klājas pašiem, jo mazāk viņiem ir skaidru koncepciju, kā vajadzētu dzīvot citiem.

Tā!
Glāzīte, no kuras dzerti kuņģa pilieni, vienmēr jāizmazgā, pirms to atradusi Emīlija!

Nu, ko - atkal svētki!
Bet vispār paldies Tev, mīļo Dieviņ, ka man ir tik daudz to ļautiņu, ar kuriem priecīgi justies!

Ufffff.
Kazlēns, kam vakara programmā paredzēts noslēguma numurs, prasīja vairāk pūļu un vairāku cilvēku līdzdalību, nekā sākumā bija cerēts. Toties tagad jau šis atpūšas katliņā, pilnā ar alu, gaida, kad pievienosies rozīnes, pipari, ķiploki, lauru lapas un vēl kaut kas, kas man aicinoši uzsmaržos no garšvielu skapīša.
Pa to laiku jēriņš krāsnī jau pievilcies rozmarīna un timiāna, ka smaržo visa māja. Vēl divas stundas, un būs jau cienīgs doties pie viesiem.
Ja viesu vidū ir muslmaņu meitene, laikam nav pieklājīgi likt uz galda cūku šņukurus, vai ne?