Kurvjzieža kontemplācijas

Primātiem - un mums to skaitā - bailes ir visstiprāk rezonējošās emocijas.

Pilnmēness un banāla fizioloģija ir darījuši savu melno darbu un pārtraukuši manu paēdušā bruņrupuča mieru. Vēl vakar apsvēru iespēju abonēt "Dienu" nākamajam gadam, taču šorīt izņēmusi no pastkastītes papīru ar melnu krustu, no šī nodoma atteicos. Ej nu sazini, varbūt nākamreiz neapmierinātību ar valdības lēmumu preses pārstāvji paudīs, piesūtot man beigtu zivi. Vai man to vajag? Nevajag vis!
Mani 60 lati netiks novirzīti kaukšanas un zobu tricināšanas kampaņas atbalstam, bet gan papildus resursiem, kas varētu celt manu konkurētspēju darba tirgū. Piedod, dārgā Latvijas prese, katram tiešām sava āda tuvāka!

Sasodīts! Ļoti mulsinoši ir atskārst, ka tas, ko esi uzskatījis par sarunbiedra elegantu pašironiju, īstenībā ir nepamatotas augstprātības sajaukums ar misijas apziņu. Ne smieties vairs, ne raudāt, ne arī kādu padomu piedāvāt!

Izrādās varu pilnībā zaudēt paškontroli no kombinācijas "sāļš+skābs+ass". Nekādi nevaru sevi piespiest nolikt atpakaļ ledusskapī indiešu pikļu burciņu no krišniešu veikaliņa. Lūpas gandrīz jēlas, asaras līst - degošais ērkšķu krūms, ne ēdiens. Bet kā uzdzeru ūdeni, tā roka atkal sniedzas pēc karotītes.

Šī bija dīvaina diena, kad es niknojos par to, kas mani parasti nekaitina un mierīgi čāpstināju uz to, kas mani parasti kaitina.
Bet gan jau rīt viss atkal būs pavisam citādi.