Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar es gulēju, gulēju, gulēju, pamodos, paēdu, pamīlējos un atkal gulēju, gulēju, gulēju.
Jauka diena bija.

Viss ir normāli, man jau ir sācies: "Aidanunafig to Armēniju, pašā nepiemērotākajā laikā, vaizinies, tik daudz kas Rīgā būtu jādara, un vēl jaunais darbs jāmeklē, un ar naudām arī švaki, da nu nafig viņu, nafig, nevaru un negribu šobrīd nekur braukt!"
Bet tā tam ir jābūt, es zinu. Tā ir neizbēgama, kaut nepatīkama lietu dabiskās kārtības sastāvdaļa - tāpat kā mēnešreizes, tāpt kā miegs no rītiem, tāpat kā sasvīšana skrienot.

Man kā būtnei, kas nav spējīga uz reliģiozām jūtām (kas, protams, neizslēdz spēju izvērsti spekulēt ar jēdzieniem "sakrālais", "transcendentālais", "transcendentais", utt., gūstot no tā zināmu baudu)ceļojumi vienlaikus atdzīvina ko līdzīgu mistiskajai pieredzei. Mani absolūti laicīgie, simtprocentīgi profānas būtnes ceļojumi veic līdzīgas funkcijas kā svētceļojumi, uz kuriem es neesmu spējīga - nu, tur visādas kvazi-iniciācijas, identitātes konstruēšana, un citas lietas. Tādēļ es nemaz nebrīnos, ja ceļā ar mani notiek brīnumi, ha!