Kurvjzieža kontemplācijas

Divas ļoti miegainas dienas pagājušas. Cauri blāvai miglai atceros, kā sēdējām uz Kūmiņa dīvāna, našķējāmies ar visu ko gardu, dzērām vīnu un skatījāmies "Sekss un lielpilsēta" - galīgais draņķis - un Danelijas "Mans tēvocis Bendžamins" ("Ņe gorjuj") - patiesi laba filma, nu jā, un tad es vēl kaut kad muglījos un studnījos pa mājām, baroju kaķus gandrīz ikreiz, kad viņi man uzbrēca, slaucīju kaut kādus putekļus, nu, un tad, kad biju jau gandrīz atmodusies ar grāmatu klēpī, bija jau atkal gulētejamais laiks.

Šodien atkal pirkšu peonijas.

Man ir miera un maiguma pilna dzīve. Cik savādi un labi!

Tikai tagad palasījos cibotāju diskusijas par Velbeku. Jēziņ! Vai kāds man ticēs, ka mans iepriekšējais ieraksts NEBIJA tā vecā neirotiķa inspirēts?!

Nevienam taču nevajag, lai es būtu gudra!

Pareizā distance un pareizā perspektīva. Tad, kad izbaudi kaut ko, kas tev šķietami pašsaprotami pieder. Mīļotā cilvēka tuvums, atrašanās savās mājās, kaut vai ar grīdaslupatu rokā, narcistisks prieks par savu ķermeni. Nu jā - jebkuru no tām tūkstoš laimīgajām lietām, kas piepilda dzīvi - pietiek atcerēties brīdi, kad nekā no tā nebija, kaut gan ilgojies, - un viss iegūst pavisam citu intensitāti, varbūt pat citu jēgu.

Ir pērkons, un es šeit sēdēšu vēl ilgi.