Kurvjzieža kontemplācijas

Kāds laimīgs saulains rīts, par spīti tam, ka miegs nāk un dzert gribas.
Sasodīti daudz foršu sieviešu es pazīstu, izrādās.

Šis varētu būt tas mēnesis, kad es atrodu Lielisko Haltūru līdz vasaras beigām un Lielisko Darbu, sākot no septembra. Mēs taču pacentīsimies, Providence, vai ne?

Un atkal nāk tā sasodītā jāņošana.
Pēdējos gados es neprotu šos svētkus normāli pārlaist. Kā jau cilvēkam, kuram nekad nav bijis "savu lauku" ar vecmāmiņu, pušķojamām govīm, kaimiņa brūvēto kandžu un pašas plūktām kalmēm - tā īsti nav bijis skaidrs, ko pasākt. Vienmēr jau var pieslieties kādai draugu kompānijai, ar ko brīvā dabā piedzerties un iegrauzt pārogļotas desiņas, taču nevilina, ziniet, nevilina šī iespēja. Trīs gadus pēc kārtas esmu izmantojusi brīvdienas, lai izmēztu māju un, gultā gulēdama, dzertu vīnu un lasītu grāmatas - tas arī apnicis. Ārzemju ceļojumam šobrīd nav naudas.
Ko Jūs darīsit Jāņos?

Iepazīstoties ar Jūsu jāņošanas iecerēm, top skaidrs, ka nekādas etniskās gavilēšanas es negribu. Ja nevaru būt kopā ar cilvēkiem, kurus mīlu, labāk esmu viena (sevi taču galu galā es arīdzan mīlu, par to šaubu nav!), nevis dziedošā, dancojošā svešļaužu barā.
Bet ko gribas - tā īsti nevaru saprast.
Mieru gribas, tas gan. Jūru, ja var dabūt, kādu torni vai jumtu, ja reiz kalnu mums nav. Mazliet uguns, mazliet jasmīnu un vijoļmūziku. Jāpadomā.