Kurvjzieža kontemplācijas

Auksti, auksti, auksti, sasodīti auksti! Ne pastrādāt, ne ko! Visi muskuļi savilkti šķībi greizi. Ir tik auksti, ka tas jau kļūst sāpīgi. Vienīgais glabiņš būtu liela, mīksta sega, termofors un milzīga karstas tējas krūze. Brrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrr...

Lasu uzdevumu konkursa atlases otrajai kārtai un zinu, ka pildīšu tos sportiskas intereses vārdā. Jā, es gribu, lai viņi par mani ir sajūsmā - vispār patīkami, ja par mani sajūsminās, ēst varat nedot, tikai aplaudējiet tā dūšīgāk! Bet vai es gribu šādus uzdevumus risināt pa astoņām stundām piecreiz nedēļā - lūk, nezinu. Jautāju savai sirdij, bet šī tik turpina rāmas sistoles, ij nekādu dedzību, nekādu aritmiju neuzrāda.
No vienas puses - nezināms ļaunums par lielāku algu tāpat ir interesentāks nekā zināms par mazāku. Pirmie trīs mēneši jebkurā darbā ir interesanti - kamēr tu, cilvēks, vēl ne vella nesaproti. Un aiziet tak var vienmēr, brīvā valstī dzīvojam, ja kas!
No otras puses - cik ilgi viens depresīvs sieviešcilvēks var čakarēt apkārtējos un sevi, darot lietas, kas tikai nogurdina un nomāc, nesniedz gandarījumu ne grama un tiek aizmirstas vai salaistas grīstē pie pirmās iespējas?

Spogulīt, spogulīt...tarairairā...

Bet, ja par būtisko - šis beidzot ir mēnesis, kad Latvijā, jo īpaši Rīgā IR SKAISTI. Lai arī mazliet šizofrēniski, tas viss koši zaļais, indīgi lillā, kliedzoši dzeltenais, žilbinoši baltais. Ej pa ielu, cilvēks, un galva griežas. Būtu vien mazliet siltāks...