Kurvjzieža kontemplācijas

Nu, kādas tad neražas mums Laimesmāte atkal šorītiņ atnesusi?
Mani joprojām plosa sērga - turklāt ne vien mani, bet arī fotoaparātu. Kā vakarvakarā atklāju - vienīgo man piedrošo ierīci, kurai nav saglabājies garantijas talons.

Kas Jums tur visiem ar to ūdeni?

Ideālais miteklis, kāds gan Tu būtu?
Nu labi, es zinu, ka mani īpaši nesatrauc skolu un slimnīcu tuvums - iespēja apbērnoties mazinās ar katru gadu, bet līdz dakterstaigājamajam vecumam vēl pietiekami ilgs laiks, lai pagūtu atkal kādas 3-4 reizes pārvākties.

Zinu, ka man nepieciešams skaists skats aiz loga - drīzāk klasiski urbāna ainava no augšstāva, visādi baznīcu torņi, daudzslāņu jumti un kāds trauksmains tilts. Kaut gan kā alternatīva varētu būt arī pieceriņots, pieābeļots pagalms, kur zari mīlīgi klaudzinās gar virtuves žalūzijām, kamēr es šmorēju kārtējo čašašuli.

Balkonu dikti gribas. Lai var, kā vīstošai Turgeņeva jaunkundzei pieklājas, ar kafijas krūzi vai vīna glāzi saulrietā sēdēt. Lai ciemiņus var pīpēt pasūtīt. Balkons - tas vispār ir labi! Nu, kaut vai lodžija, uz kuras salikt puķu kastes ar bazilika un majorāna dēstiem vai citronkoku, kura paēnā knipelēt.

Un kamīnu gribas. No bērnības zinu, kā tas ir, kad rudens vakaros var sēdēt un blenzt liesmās, un, pasakas atceroties, mēģināt salamandru dejas saskatīt.

Augstus griestus man vajag! Ne tikai tāpēc, ka man gari vīrieši patīk, bet vispār zemo griestu istabiņās man ir sajūta, ka smoku. Un grīdai neko labāku par parketu es nezinu - ja vien tā nav mājiņa pie Vidusjūras, izklāta zili baltām akmens flīzēm, bet nu līdz Vidusjūras mājiņai vēl kādi gadiņi paies.

Ij, centrs lai tuvu, ij kādi ūdeņi... Centrs laikam par ūdeņiem svarīgāks.

Un saulīti, jā, saulīti man vajag! Vismaz vienā no istabām tā pamatīgi.

Sameklēšu taču līdz rudenim, vai ne?