Kurvjzieža kontemplācijas

Nu, vai nav šausmas tur, aiz tā loga, ko? Cik vien sniega šim gadam bija paredzēts, tas viss tur ir. Un es nevaru tagad līst laukā no būrīša un brist pa tādu sniegu pāri laukumam, lai papīrus atdotu. Nevaru, un viss - mani taču aizputinās un apraks. Tagad bailīgi lūru uz telefonu un ceru, ka tā ļaunā sieviete nezvanīs un nekliegs, ka viņai jau no paša rīta, zinies, vajadzēja!

Finiša taisne aprāvusies. Skumīgas apceres par visa laicīgumu tagad aizēno lērums visādu praktisku rūpju. Aijaijai.

Kaut kā ieildzis tas viss. Ziema, piemēram, vispārējā miršana un slimošana, aizvākotās svina debesis.
Mēģinu motivēties pavasarim un saplaukšanai, bet nesanāk. Šogad pirmo reizi man dzimšanas dienā sadāvināts tik daudz rožu - vairāk, nekā man aprit gadu, tikko saskaitīju. Gribas savākties beidzot un sākt visas tās skaistumkopšanas tūres, vingrošanas, solārijus, masāžas, jaunas kurpītes, puķainus bruncīšus, ai, kā gribas, bet spēka un motivācijas nav.
Jo, ja dienas laikā mani redz tikai kolēģi un daži ģimenes locekļi, man nu jau tūlīt būs vienalga, vai acis krāsotas, vai mati tīri.
This is the road to hell, es zinu.